Es šodien
satiku tevi,
Kad braucu
trolejbusā.
Savu smaidu
tu man devi,
Kad
apstājāmies pieturā.
Diemžēl tev
bij’ jākāpj ārā,
Bet mans
skatiens tevi lūdza:
“Paliec pie
manis, mīļotā!”...
Trolejbuss
durvis jau aizvēra.
Tu biji
super, super!
Tavs izskats
mani apbūra.
Ja vēl tev
kājās Levis ģinsi,
Tad kļūst
dzīve saldāka.
Vienu,
super, super smaidu
Tu man
vēltīji.
Tu zināji,
ka es to gaidu,
Bet tomēr
projām aizgāji.
Pagājuši
daudzi gadi
Un man cita
mīļotā.
Atkal es
braucu trolejbusā
Un tevi
ieraugu.
Tu vēl
joprojām man uzsmaidi,
Manu smaidu
pretī gaidi.
Bet es
nevaru tev to sniegt,
Jo es neesmu
vairs viens.
Tu biji
super, super!
Tavs izskats
mani apbūra.
Ja vēl tev
kājās Levis ģinsi,
Tad kļūst
dzīve saldāka.
Vienu,
super, super smaidu
Tu man
vēltīji.
Tu zināji,
ka es to gaidu,
Bet tomēr
projām aizgāji.
Ko man
darīt, ko tev teikt?
Nevaru tev
smaidu sniegt.
Saproti,
starp mums viss beidzies,
Tāpēc,
lūdzu, projām dodies.
Izkāp savā
pieturā,
Piedod,
vairs ne man vienīgā.
Reiz tev
izdevība bija,
Abu sirdis
sadalīja.
Tu biji
super, super!
Tavs izskats
mani apbūra.
Ja vēl tev
kājās Levis ģinsi,
Tad kļūst
dzīve saldāka.
Vienu,
super, super smaidu
Tu man
vēltīji.
Tu zināji,
ka es to gaidu,
Bet tomēr
projām aizgāji.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru