Tev un man

Es dzirdēju tavus soļus –

Kaila dvēsele saulē

Pūtināja savas kājas.

Kur sirdis saplūst, tur mājas.

Es redzēju tavas acis –

Tumšie mati pār gaišo pieri

Plivinājās rīta vējā.

Kur sirdis saplūst, tur mājas.

Mums abiem kopīgas debesis –

Man savas un tev savējās.

Ik rītu saulesstariem atmirdzot

Vakardienā sirds kavējās.

Ik vārdam spēks izteiktam –

Man savs un tev savējais.

Ik rītu sadeg viss,

Citādas kļūst debesis.

Es satvēru tavu roku –

Siltie pirksti kopā vijās.

Solis pa solim atraisījās

Mīlā augušas jūtas un alkas.

Es izjutu svelmainu siltumu,

Kailās sirdis kopā vijās.

Dvēseles atraisījās,

Kur sirdis saplūst, tur mājas.

Krustojumā

Čokurojas lapas un ielās kļūst tumšs,

Oktobra drēgnums pārņem mūs.

Auto straumē uz priekšu Tu trauc,

Vien krustojumā stāties ir ļauts.

Tik ierastās skrejošās līnijas

Un iedomātās vīzijas.

Kad acu priekšā veidojas tēli –

Te gaismās ņirb, te izgaist tālu.

Starp gaismas un tumsas karnevālu

Kā skanīgā dziesmā bekvokālu

Šai ikdienas šarādē dvēsele dungo,

Prāts kā noreibis galvā bungo.

Un satiekas skati, kad garām trauc,

Pa baltajām līnijām soļi te klaudz.

Tik daudz, tik daudz uz asfalta klaudz,

Jau nākamajā krustojumā tikties steidz ļaudis.

Pār Gauju slīdot

Aizslīd lapas pār Gauju vējā,

Debesīs celies saulei līdz.

Gleznotājkalna senajās lejās

Ienirt ir kas negaidīts.

Kā izplestos spārnos līdzsvaru tverot

Koku galotnēs vējam līdz traukt.

Aizskart mākoņus, smaidīt un dejot,

Pa tepēm ik solis lejup sauc.

Tur Gaujas ūdeņos smiekli un čalas,

Straume Tavu skaistumu nes.

Kaut kur pusdienlaika saulē

Starp kokiem klīstu arī es.

Un gaisa tramvajā aiztraucam tālē,

Siguldas ielās satracināts miers.

Tā jau atvasarā gadās

Ik vienā sejā staro prieks.

Aizslīdi strauji pa ielu man garām,

Satezeles pilskalnā saulstaros tērpies.

Laimas pulkstenī minūtes skaiti,

Skrejošā vilcienā projām brauc.

Dvēseles zibšņi

Zibens plaiksnī tumši lillā

Tu pie loga – kā vienmēr stilā.

Vēro krītošās lietus lāses,

Kas noraso sētas betona plāksnēs.

Tava dvēsele zibsnī

Un taisa pekstiņus! -

Starp istabas grīdu

Un Jumta dakstiņiem.

Lietus lāses vīnogās krājas,

Kas violetas nokarājas

Zaļo lapu pašā malā,

Raugies nu, negaiss jau galā!

Atplaukst daba, smaids ir sejā,

Putni griežas jautrā dejā.

Plašiem soļiem ejot vējā –

Zibens novedējā.

Doma pie domas – pilnas somas

Mirkļiem, kas uzlabo omu.

Iejusties mainošās lomās

Šai vakara teatrālajā izradē.

Krītošo lapu promenādē

Starp tumsu, kas laternās bālē

Brīvdabas skatuves scēnās košās

Kas neizjusts mostas, lietum līdzi pošas.

Rudens elpa

Pusdienas saule Kanāla straumē

Iekrāso oranžas plūstošās lāses.

Visapkārt parka plašajā telpā

Sajūtu vējā rudens elpu.

Starp baložiem un pelēkām vārnām

Dzeltējošo lapu klājumā

Vasara krāsainas glezniņas taisa,

Sauc rudeni vērtēt, cik māksla ir skaista!

Bastejkalna ziedošās puķes

Veldzē vējš pa lāsīšu tiltu.

Dzestrajā gaisā tās dejo un slīd,

Ziedu kausiņos iekšā krīt.

Un ciešāk sakļaujies savā jakā,

Aizslīdi vērtējoši parka takās.

Nedaudz kavējies ziedoņa atmiņās,

Krasainās kļavlapās domās jau steidz.

Pilsēta mainīties nebeidz ne brīdi,

Ik mirkli jaunās vēsmās tā kvēl.

Kaut daļiņu mazu no rudens elpas

Nemanāmi līdzi mēs paņemam sev.

,Mildas trīs zvaigznēs vasara dzirkstī

Saules staros vēl debesīs mirdz.

Mākoņu vālos vēja spirgtumā

Nemanāmi pukst jau rudens sirds.

Un neizbēgami mainamies laikam līdz –

Pastāvēs, kas pārvērtīsies.

Pat vējš  no ziemeļiem līdz rietumiem trauc,

Stindzina, karsē, pēdas jauc.

Dzimtajā krastā

Viļņi plūst pret krastu

Un mākoņus jūrā dzen vējš.

Kā vienmēr dzimtajā krastā

Neizdziestošs brīnums sēž.

Mākoņu kontūrās saule

Kaislīgi kvēlo arvien.

Tik pat šķelmīgām acīm

Tu ūdenī veldzēties brien.

Viegli plūstošā straumē

Šalkām līdz domas skrien.

Te uz priekšu, te atpakaļ skrien

Bez mērķa – tāpat vien.

Laiks rutīnā neiestieg,

Viss notiek, mainās un plūst.

Kā vienmēr dzimtajā krastā

Tāpat, tomēr savādāk būs.

Šis miers, kas pārņem mūs

Un vējš, kas matos pūš.

Mākoņus jūrā pūš,

Pavisam prom neaizpūš.

Kaut kur pamalē tumst

Un lietus lāses krīt.

Ar viļņiem sajaucas lejā,

Traucas putainā dejā.

Garām aizslīd plandošās ēnas,

Kāpu smiltīs iegulst pēdas.

Dzimtajā krastā kā vienmēr arvien

Tu nemanāmi atnāc un projām jau skrien.

Kļūst nevaldāms laiks,

Kad mirkļi skrien.

Kā putni debesīs

Satraukti arvien.

Ēku velves dunoņā stieg,

Pilsēta pie jūras neiemieg.

Te vienmēr valda radošs gars,

Dzīvesprieks un darba spars.

Kad sajaucas senatne mūsdienu ritmos.

Ik reizi no reizes sev aizrauj līdz.

Neredzamām saitēm sien

Dzimtajā krastā kā vienmēr arvien.

Pasaule krāsās

Tik daudz un reizē maz

Soļu kā lietus lāses.

Krīt āboli miklajā zālē,

Izdaiļo pasaules krāsas.

Tik skan un reizē klust

Soļi kā ģitāru balsis.

Mirdz zelta ābeles augļos,

Izdejo augusta valsi.

Patiesība slēpjas,

Virsotnes iekarot skrien,

Satiksimies rītdien,

Skat’ āboli rītausmā briest.

Tik saukt un klejot laikā,

Kad vārdi atmiņās brien.

Celties arvien augstāk,

Mākoņus krāsot arvien.

Brāļi un mīļās māsas

Ir labvēlības tēls –

Tās mirdzošās rasas lāses

Un ābeļziedu kvēls.

Un nemanot aizskrien dienas,

Pļavās jau nopļauts siens.

Ik stundu, ik minūti vienu

Dvēselē ienāk miers.

Tik daudz un reizē maz

Tavu soļu kā lietus lāses.

Slīd jūtas miklajā zālē,

Izdaiļo pasaules krāsas.