Dzimtajā krastā

Viļņi plūst pret krastu

Un mākoņus jūrā dzen vējš.

Kā vienmēr dzimtajā krastā

Neizdziestošs brīnums sēž.

Mākoņu kontūrās saule

Kaislīgi kvēlo arvien.

Tik pat šķelmīgām acīm

Tu ūdenī veldzēties brien.

Viegli plūstošā straumē

Šalkām līdz domas skrien.

Te uz priekšu, te atpakaļ skrien

Bez mērķa – tāpat vien.

Laiks rutīnā neiestieg,

Viss notiek, mainās un plūst.

Kā vienmēr dzimtajā krastā

Tāpat, tomēr savādāk būs.

Šis miers, kas pārņem mūs

Un vējš, kas matos pūš.

Mākoņus jūrā pūš,

Pavisam prom neaizpūš.

Kaut kur pamalē tumst

Un lietus lāses krīt.

Ar viļņiem sajaucas lejā,

Traucas putainā dejā.

Garām aizslīd plandošās ēnas,

Kāpu smiltīs iegulst pēdas.

Dzimtajā krastā kā vienmēr arvien

Tu nemanāmi atnāc un projām jau skrien.

Kļūst nevaldāms laiks,

Kad mirkļi skrien.

Kā putni debesīs

Satraukti arvien.

Ēku velves dunoņā stieg,

Pilsēta pie jūras neiemieg.

Te vienmēr valda radošs gars,

Dzīvesprieks un darba spars.

Kad sajaucas senatne mūsdienu ritmos.

Ik reizi no reizes sev aizrauj līdz.

Neredzamām saitēm sien

Dzimtajā krastā kā vienmēr arvien.