Meitenei uz perona

Uz perona domīga meitene stāv,

Vējš viņas matos smaida.

Vilcieni viens pēc otra trauc,

Tik viņa vēl stāv un gaida.

Tos smieklus kas gaisā virmo arvien,

Tos mākoņus, kas torņu smailēs lien.

Un viņu, kas ausī klusi čukst,

Kad piekļaujas klāt,

Dzird sirds kā pukst.

Skat’ ziemu sniegi pūkaini krīt,

Vasaras saulē atmirdz rīti.

Tik savu kvēlo dvēselīti

Tā atdos viņam,

Tiks gredzeni mīti.

Un sapņi pēc grafika aizbrauc dzīti

Meklēt sirdssiltu slēptuvīti.

Pār Daugavas tiltu vēja spītā tie plīvo,

No vagona uz vagonu durvju čīkstoņā dzīvo.

Tik' kvēla sirds, kas stāv pāri bailēm,

Līksma un zina, uz kuru pusi gailēt,

Der pilsētas dīvas ģimenes saimei -

Brīvei un neizgaistošai laimei.

Vakara krēslai un vējiem par spīti,

Saposusies tīri glīti,

Roku sniedz tad meitene viņam –

Laternu spuldzēs naktstauriņam.

Gaidīšanas laiks

Es gaidīju krītam visbaltāko sniegu,

Kas gaišāku padarītu dienu.

Spēlējās vējš koku zaros,

Kaijas pār pilsētu slīdēja baros.

Pilošas lāses pār zemi krita,

Lietum jau cita romantika.

Mākoņus pelēki zeltainos toņos

Saule krāsoja debesu troņos.

Tu gaidīji, kad tevi pacelšu spārnos,

Lai neiestingtu pašapmānos.

Vēju smēlies - tas zina, ko dara,

Tam piemīt straujums, spēks un vara.

Kad neizpratnē jau ir modusies daba,

Iesākot kādu sava cikla daļu,

Tad pārmaiņu laikā nenāk par skādi,

Papildināt savu pūra lādi.

Kur krājas pašiem tik svarīgās lietas,

Mirkļi, notikumi un vietas.

Iegūtajam ir dievišķs spēks,

Ja vairāk ieguldīts un svērts.

Patiess un nekad nav melis,

Kas dāvina otram daļu no sevis.

Tāda jau ir tā vienojošā spēle -

Saplūst šais likteņa paralēlēs.

Viedokļu krustuguņos dzirkstis raisās,

Viens otrā meklējam mirkļus skaistos.

Ikdienas ceļos, kad šķēršļus rada vēji,

Lai apkārt ceļu atrast spējam.

Viss, kas notiek, lai notiek uz labu,

Mainās cilvēks, ja mainās daba.

Reizēm skumstam un brīžiem smejam,

Ar paceltu galvu lai tālāk ejam!

Vēlamais un esošais dzīves kruscelēs tiekas,

Viss atkarīgs no tā, kā uztveram lietas.

Tumšajos mākoņos mirdz saules smaidi,

Viss notiek tad, kad vismazāk to gaidi.

Trīs vēlēšanās

Mēs tiekamies pilsētā uz krastmalas bruģa,

Pilnās burās mūsu sajūtu kuģis.

Tavas acis tik dziļas kā jūra,

Pa Daugavas viļņiem aizvējo skumjas.

Tavi soļi tik strauji kā viļņi,

Tik precīzi kā gravējumi ciļņos.

Starp kaijām, pīlēm, baložiem un vārnām,

Starp pilsētas siluetu panorāmām.

Tu mirdzoša šodien un cēla kā Milda,

Kā zvaigznes viņas rokās, sirds vēlēšanos pilna.

Tavas rokas tik siltas man šķiet,

Pieskaries it visur, kur ļauts tev iet.

Pirmkārt, tu vēlies kaisīt sniegu,

Apklāt pilsētas siluetu ikvienu.

Lai parkos un laukumos gaišums tiek,

Sirdīs un prātos lai kvēlo prieks.

Otrkārt, tu vēlies, lai izgaist plaisas,

Viss svarīgais lai drošs kļūst, neizmainās.

Kas no stabiliem pamatiem celts,

Tik pat vērtīgs kā brilianti un zelts.

Treškārt tu vēlies attīstību un veiksmi,

Lai pilsēta strāvo kā senā teiksmā.

Laiks jau tikai pulkstenī stāj,

Viss notiek, ja darīt nepārstāj.

Lai atklājam Rīgu vienmēr no jauna,

Bez strīdiem, pārpratumiem un griezīga kauna.

Esot viens otra stabilam balstam,

Lai pilsētu sevī ik brīdi sajust alkstam!

Visdārgākais, kas nemaksā neko

Visdārgāko, kas nemaksā neko,

Tie, kas meklē, tie atrod to.

Pa dzīves ceļu starp mirkļiem vien

Neredzamām saitēm sietin sien.

PRIEKS – kad rīta saulē vaigs

Atmirdz krāsains kā rudens zaigs.

Dzirkstī acis un gavilē sirds,

Traucas mērķi kā auļojošs zirgs.

VESELĪBA – kad jūtamies brīvi,

Kā mākoņi traucamies strauji pa dzīvi.

Jūtam, šodien visu varam,

Esam stipri ķermenī un garā.

SAPŅI – kad vēlmes ar realitāti jaucas,

Bijušais un esošais ļauj celties augstu.

Šai pusnakts stāstā viss kļūst īsts,

Acu plakstiņos ierakstīts.

MĪLESTĪBA – kad vienojas sirdis,

Otrā ieklausies, esi blakus ik mirkli.

Kā klavieres, ģitāra pieskaņo stīgas,

Tās sajūtu bungas tik dzīvelīgas.

Viss, kas mūsu prātos svērts,

Ģimenes tikumos iekodēts.

Mātes rokām izauklēts

Darba tikums, no tēva dots spēks.

DRAUGI – kad pie pleca plecs,

Kopā jaunos apvāršņos lec.

Kad atbalsta tevi, tu nesadedz,

Tie vienotu vīziju par svarīgo redz.

LAIKS – kad mirkļi rodas un krājas,

Tas vienmēr skrien un neapstājas.

Izlieto vairs sasmelt nav lemts -

Tas tavas dzīves reglaments.

CERĪBAS – kad domas vijas,

Kas palika uz vietas, kas izmainījās?

Ilgojamies vienmēr pēc skaistā,

Kas dvēseli pilda, uzrunā un saista.

Dažādi kā lapas šai dzīves telpā

Mācamies elpot vienā elpā.

Visdārgāko nevar nopirkt par naudu -

Tās vērtības, kas dzīvei piešķir jaudu.

Kā vējš dzen straumi - meklē un jūti,

Izliekot sevi, var saņemt un gūt.

Neapstājies, lai cik arī grūti,

Tikai tā var laimīgs kļūt.

Aiziet gads

Stārķa spārniem gads jau projām trauc,

Kas izdarīts un ko vēl paveikt ļauts?

Nav jau vairs laika atlicis daudz,

Pret jauniem izaicinājumiem ceļš tevi sauc.

Tur pie horizonta, kur saule smiedamās aust

Un vēl nesasniegtās virsotnēs mākoņi mostas no snauda,

Visam nezināmajam ir tik liels spēks un jauda -

Nojaukt barjeras un nekautrēties sākt atkal no jauna.

Tas nekas, ja iebrauktais ceļš jau rievām un plaisām klāts,

Dvēsele ir dzīva -vēl jau tā nav sadragāta.

Sirds pukst tik strauja šai ceļā – līkumainā kā Gauja,

Tev ir dota atļauja un krītošām zvaigznēm pilna sauja.

Vēja plosīšanās sārtajās debesīs tik droša

Kā tavas izvēles tik dzintaraini košas.

Reizēm sirds mulst, prāts nejūtas droši,

Ir jāmēģina, lai viss izdotos pārliecinoši.

Toleranti, nesatricināmi un glauni

Top apkārtnes ainava mūsu gaumē.

Šai nerimstošajā laika straumē

Tu kā ģitāra, klavieres vai taure.

Uzrunā plūdumā, virtuozi klimperē vai taurē,

Vai vienkārši izrādies gada noslēguma ballē.

Un mēles jau vienmēr visapkārt par tevi runā,

Kad parādies pie līkuma šai dzīves krustojumā.

Ceļš uz rītdienu

Neskaties atpakaļ,

Kas bijis, lai paliek,

Dimensijā starp rītdienu trauc,

Viss, kas notiek, tev svarīgs un atļauts,

Ja vēlies, tu vari paveikt tik daudz.

Uzticies sirdij, tā vienmēr ir pulsā,

Reizēm straujā un reizēm mulsā.

Un tas prieks, kas tavās acīs dejo,

Kā vējš no vakardienas uz rītdienu vējo.

Aizslīd mirkļi tavās līksmajās acīs,

Tevī mīt spēks, kas ceļu izlauzt pratīs.

Reizēm ir grūti, čukstēs sirds,

Tu nospļaujies pār plecu,

Ej rītdienai līdz.

Neatliec to, kas svarīgs tev šķiet,

Rīt jau par vēlu var būt mazliet.

Lai jau citi starp laternām iet,

Pa tumšo šķērsielu nogriezies.

Kur satinas tumsā veiksme un prieks,

Skaidrības nekādas - vai vērts tur iet.

Taču turi savus mērķus ciet,

Nebaidies riskēt un aiz līkuma iet.

Iegūst tas, kas laikam līdzi trauc -

Ne viss ir melns, ne viss ir balts.

Ieklausies, ko saka tava sirdsbalss -

Rītdienu veidot tev šodien ir ļauts.

Starp gadalaikiem jeb virzīšanās

Caur mākoņiem kad saule smaida,

Mana sirds ir pilna gaidu.

Kailajos kokos vējš dzen laiku,

Starp gadalaikiem viss rit savu gaitu.

Dūmi caur skursteņiem izkūp raiti,

Aizejošā gada mirkļus skaitu.

Vēl aizkavējušies kā āboli zarā,

Kā slīdoša laiva ezerā.

Košums vēl krūmu lapās kvēlo,

Dedzība tavās acīs mīt.

Un slēpjas skati, tie neprot tēlot,

Pagātni vairs nevar izmainīt.

Var tikai bijušo palaist pa vējam,

Lai nevajadzīgais kā saulriets gaist.

Būt ideju un mērķu savedējam,

Tvert cieši pie rokas un neatlaist.

Kas būvēts ir no pamatiem,

Stāv pretī visiem vējiem.

Kā atslēga taviem nodomiem -

Līmenī noturēt spējiem.

Un turos cieši pie tevis klāt,

Kopā mēs varam augstāk kāpt.

Gadi iet un gadi nāk,

Izvirzās tie, kas darīt sāk.

Klusā pilsētas meitene

Caur pilsētu nemanāmi meitene iet,

Viņas matos vējš dziesmu dzied.

Prieks, kas sirdī mājo arvien,

Skatu pret horizontu tik noteiktu sien.

Tā tas ir bijis un būs ikdienu,

Ēku silueti kā mirkļi skrien.

Tik dažādi kā viņa laika pieskārienā,

Kā koša, krāsaina glezna pie sienas.

Te iemājo miers, te straujums kvēl acīs,

Klusā pilsētas meitene pratīs

Ienest sirdīs šo pārmaiņu vēju -

Pacelt virs ēku jumtiem spēju.

Viņa kā laterna kontrolē gaismas,

Logos veido ornamentus skaistus.

Kā visums noslēpumaina kvēlo,

Ir viņa pati, neko nepietēlo.

Vējā plīvojot sārtajai šallei,

Ejot pretī mērķu kalvei,

Bastejkalna tiltiņos droši,

Pieslēgtās atslēgas nopulē spožas.

Mīlestības apcirkņu areāls -

Šī meitene kā pilsētas ideāls.

Ceļš uz vēlamo ir garš un tāls,

Vienam tiek solo, citam bekvokāls.

Un nav jau svarīga ārējā spozme,

Viss lapu spožums vēja šalkās prom.

Tava apņemšanās un nerimstošā drosme,

Darīt to, kas sirdi ielīksmo.

Kas viegli atnāk, kā smilšakmens drūp,

Paliek tik drupas, pelni virmo un kūp.

Kas nebaidās riksēt, tas neapjūk,

Ieklausies sirdī, tā zina un jūt.

Caur pilsētu nemanāmi meitene iet,

Viņas matos vējš dziesmu dzied.

Viņas acis kā zvaigznes mirdz,

Uz kuru pusi doties, to pateiks sirds.

Atnāk gads

Atnāk gads godīgi un ar cieņu -
Mājīgums un sirds siltums ikvienam.
Šarms un nemiers visapkārt klimst,
Juceklis un spēles gars sācies nenorimst.

Ar noteiktu un atturīgu šarmu,
Piesardzīgi rūpju durvis verot,
Kritiski pieejot visam, ko Dievs devis,
Dāvini pasaulei daļiņu sevis.

Izdevīgs darījums, mūsu prātu spīts,
Pašu radītos ceļos izkaisīts.
Sentimentāls un piesardzīgs
Iesākas jaunā gada rīts.

Vislielākā spēka mitriķe un kritiķe
Tu līdz galam ejošā pretī skeptiķiem,
Starp rīta nokrišņiem un vakara saulrietiem -
Regulāri pulsējot kā pilsētas pulksteņiem.

Mērķtiecīga un agresīva dzīve,
Piemīlīga un izvairīga.
Dārga mūsu sapņu brīve,
Pretrunās ar sevi mērķus zīmē.

No jauna visu var iegūt un mīlēt,
Riskēt un iegrimt tumšajās dzīlēs.
Ar veiksmi kā sniegu piepildīt plaisas,
Raizes kā dūmi lai izkūp gaisā.

Lai izeja no ciešā labirinta,
Kur ik mirklis kā straujā sprintā
Dzēlīgi vai salabinoši plūst,
Mūsu siržu jūrā un neizžūst.

Lai enerģiski mūsu iemītie soļi
Kā asi klintsbluķi vai maigi oļi.
Veidot uzkrājumus, nevis liekulīgi solīt,
Kam panākumu lietus, kam tik acis bolīt.

Intelektuālas un pievelkošas kā dēles,
Pretī rītdienai kā mežā sēnes
Lai spraucas mūsu iesāktās spēles
Baltās žurkas gada paralēlēs.

Prieks, ak prieks

Prieks, ak, prieks, kur tas palicis?

No manas sejas tas ir nozudis.

Bēdas, ātri mani pārņem tās,

Nevaru izrādīt bēdas šās.

Dzīve – tas ir dimantu lauks,

Ar zeltu pildīts trauks.

Prieks, tas ir mans draugs,

Kad to palīgā sauks.

Reizēm prieka nav,

Tas sejā pazudis.

Kad prieka nav,

Kur tas palicis?

Ja prieka nav,

Vai man tiešām vajag to –

Šo prieku mūžīgo?

Ikdienā domas caur galvu skrien

Kā auto pa ielām uz priekšu vien.

Reizēm liekas, ka visa kā gana,

Reizēm satraukta sirds pukst mana.

Tā katra paša darīšana,

Kas dzīves salā laimīgu dara.

Katrs solis ir no svara,

Attieksmei ir liela vara.

Ielīksmots vai saviebtu seju,

Ja vēlies nāku, ja nē - prom eju.

Un ir tik daudz vēl nezināmu eju,

Pa kurām savus sapņu zirgus triekt.

Pa stabilu vai iedragātu ceļu

Mērķus sasniegt, iegūt un smiet.

Tik pāri kraujas malai nepārkāpt,

Nekad nevar zināt, kad stipri vēji var pluinīt un gāzt.

Tad nesaprot sirds un apmulst prāts,

Citu acīs dzīves melomāns.

Kā vētraini satriecošs romāns,

Dzirkstī acis un saviļņots prāts,

Pieņem mani - es esmu tāds!

Durvis

Skat, durvis ir pavērušās vaļā,

Tu savas dzīves visstraujākais vējš.

Visas šaubas lai izklīst pa malām,

Pretī nezināmajam tu traukties spēj.

Domām pildoties vajag plašu telpu,

Par šauru tām te kļuvis mazliet.

Tik laikā ievilkt dziļi elpu

Un neprasot aiz apvāršņa skriet.

Kur saules stari mijas ar lietu

Un mūsu sirdis zina savu vietu,

Tur notiek tik brīnumskaistu lietu,

Graciozi laimes ratu mēs grieztu.

Katra iedaļa ar Dieva svētību,

Ik viena loze ar savu vērtību.

Ar lietderībām un pelnītām ērtībām,

Tavām un manām ieinteresētībām.

Ar pārsteigumiem un neērtībām klāts,

Ik ceļš, kas starp durvīm darināts.

Balanss - vēlas sirds un čukst tev prāts,

Izlem, draugs, šodien būsi tu kāds.

Reizēm mūs pārsteidz ieņemamais amats,

Liekas – svarīgā ir tik daudz – tu esi bagāts.

Kad zem kājām ir stabils pamats,

Netraucē ne baļķi, ne skabargas.

Kad lietas īstajos vārdos tu sauc,

Spicējot ausis, tevī ieklausās tik daudz.

Izvēles tramvaja reisā brauc,

Kad atveras durvis, tver, ko satvert ļauts.

Skat, durvis ir pavērušās vaļā,

Vējš tevi vilina sev līdzi iet.

Spilgtos smieklos tik ierastais miers

Pa trepēm dodas pastaigāties.