Nākamajā rītā rūķēnus pamodināja neierasts
troksnis. Pagalmā valdīja neparasta rosība. No Drīnika kunga busiņa cits pēc
cita tika izcelti dažādi podi ar dažnedažādām palmām un kaktusiem. Bariņš
nolīgtu vīreļu rosījās ap tiem un stiepa uz jaunuzcelto oranžēriju.
Čāpstiņš izleca no gultas un iedunkāja brāli.
Steidzīgi apģērbušies, rūķēni izgāja priekšnamiņā. No savas istabas priecīgi
izskreja Vendija:
-
Tētis atveda Bertī palmas un kaktusus! Taču, lai
varētu vērot to iestadīšanu, mums vispirms jāpaēd brokastis. Ejam lejā! Mūs
gaida karsts kakao un kraukšķīgas vafeles ar zemeņu mērci.Tas ir mans lielākais
kārums. Bertī to zin un vienmēr pasniedz pirmajā rītā.
-
Lai dzīvo brīvdienas un ceptas vafeles! – jautri
notrallināja Čāpstiņš.
-
Taču vispirms un vannas istabu, - strikti noteica
Vendija. – Zobiem brīvdienas no pastas neviens nav sarīkojis. Tāpēc veikli tos
iztīrīt un nomazgāt seju!
Vendija parādīja zēniem, kur ir vannas istaba. Tā
bija tik liela, ka vietas pietika visiem trim, un pēc brīža Čāpstiņš, Pļāpiņš
un Vendija kā ziepju burbuļi ņēmās putainām mutēm. Pēcāk rūķēni devās uz
ēdamistabu pirmajā stāvā. Tā bija paliela telpa ar senlaicīgu galdu uz koka
kājām. Ap galdu bija savietoti koka krēsli ar samta apdari.Gerjons pasniedza
tikko krāsnī ceptas vafeles, uz kurām Čāpstiņš uzlēja pamatīgu svaigu ogu
mērces kārtu.
-
Kaut ko tik garšīgu sen neesmu ēdis!- viņš atzinās.
Pļāpiņš atzinīgi māja ar galvu.
Notiesājuši lielo vafeļu šķīvi, draugi izsteidzās
pagalmā. Saulīte spoži spīdēja zilajā debesu jumā. Bija īstais laiks iekārtot
oranžēriju.
Bertī priecīgi apskāva Vendiju un abus zēnus: -
Labrīt, mani mīļie! Kā gulējāt?
-
Labi om... Bertī! - attrauca Pļāpiņš.
-
Tavas vafeles bija izcili garšīgas! – turpināja
Čāpstiņš.
-
Priecājos, ka jums garšoja! - omīte pasmaidīja.
-
Esmu jau agri augšā. Gribēju jums sagādāt
pārsteigumu atbraucot, taču palmas atveda tikai šorīt. Tā kā man būs
nepieciešama jūsu palīdzība. – Bertī pavēstīja.
-
Kas mums būs jādara? – apvaicājās Vendija.
-
Mēs sastādīsim palmas un kaktusus. Zēni varētu
palīdzēt Salatī kungam un Bernāram, manam dēlam izrakt bedres. Tad liksim augus
bedrēs un palīdzēsiet aizrušināt. Vendij, tu paņemsi dārza šļūteni un saliesi
bedrēs ūdeni.
-
Labi, Bertī! Bet mēs vieni tiksim galā?
-
Par visu esmu parūpējusies... – iesāka omīte.
Tad atskanēja dobja motoru rūkoņa un pagalmā
iebrauca vairākas dāmas gados un jaunākas ar motocikliem. Visām bija melni ādas
džinsi un krekliņi ar Bertī fotogrāfiju. Galvā - kovboju cepures.
-
Hai, Bertī! – iesaucās viena no viņām. Pārējās
piebalsoja.
-
Labrīt, labrīt! Jūs esat tieši laikā! – ar visām
sarokojās omīte.
-
Tās ir manas draudzenes no Vēja māsu ordeņa.
Palūdzu palīdzēt. Monija, Rogrija, Nensija, Ketrīna un Lodrija.
Čāpstiņam un Pļāpiņam aiz brīnumiem mute palika
vaļā. Vendija iebukņīja šiem sānos:
-
Pierodiet, mana omīte nav tā parastākā omīte. Viņa
ir superomīte! Un to zin viss miests tuvākā un tālākā apkārtnē. Nemaz
nebrīnīšos, ja viņas vārdā nosauks drīz kādu ielu vai mēģinās iesaistīt
politikā kā partijas vadītāju!
-
Tikai ne politikā! – attrauca omīte! - Tam jau
palieku par vecu. Kas tad pieskatīs jūs un aprūpēs manus augus? – Dāmas piekrītoši
pamāja un ieķiķinājās. – Pie tam, mums jau ir labs kūrorta vadītājs Priedītis.
Mēļo, ka viņa uzvārds cēlies no pirmajām priedēm, kas sastaptas šajā apkārtnē
pirms vairākiem gadsimtiem. Viņa senči bijuši Skandināvu vikingi, kas te
izcēlušies krastā un kolonizējuši šo piekrasti. Ne velti šī piekraste ir
iecienītākā vieta vasaras sezonā.
Čaklo darbarūķu komanda priecīgi devās uz Bertī
oranžēriju, kur jau pods pie poda bija salikti dažādi kaaktusi un palmas. Omīte
katram no tiem ierādīja vietu un racēji ķērās pie darba. Čāpstiņš ar Pļāpiņu
palīdzēja kā nu prastdami. Arī viņiem Bertī bija iedalījusi lāpstas. Lai nu
kas, bet darbarīki omītes speciāli izveidotajā šķūnītī netrūka. Pie tam, viss
bija akurāts un kārtīgs – katram darbarīkam bija sava vieta. Ap pusdienlaiku
bedres bija izraktas un Vendija kopā ar Bertī vējamāsu ordeņa dāmām cītīgi lēja
tajās pamatīgu ūdens šalti.
Pati oranžērija bija no stikla ar ovālveida kupolu.
Augšup uz otro stāvu veda apļveida kāpnes. Bedres bija izraktas pirmajā stāvā
tajā pusē, kur skats uz dārzu. Tur speciāli izveidoti iežogojumi ar melnzemi.
Pašā vidū bija vislielākā bedre. Tur Bertī bija iecerējusi iestādīt pašu
lielāko kokospalmu.
-
Esam pamatīgi pastrādājuši. Laiks pusdienot. Pēcāk
paliks tikai stādīšanas process.
-
Bertī, ievaicājās Pļāpiņš, - Kaut kas taču ir
iecerēts arī otrajā stāvā?
-
Protams, manu zēn, - omīte noslēpumaini pasmaidīja
un sapņaini vērās tālumā.
-
Esmu ieplānojusi tur izmitināt dažus četrspārnainus
radījumus, kurus mums būs jādodas meklēt uz gravu.
-
Vendija kaut ko minēja par Tauriņu gravu.. – atcerējās
Čāpstiņš. Mēs speciāli nopirkām tauriņu ķeramo tīklu.
-
Malači, zēni! – paslavēja omīte. - Pie tam, es
gribu iestādīt kādu citu dienu arī puķes un izmitināt šeit kolibrī un
papagaiļus. Ziemā šeit varētu turēt vistas.
-
Urā! – jūsmoja Vendija.
-
Bet pietiks sapņot! – realitātē rūķēnus atgrieza
Bertī. – Steigsimies uz māju, citādi garšīgais dārzeņu sacepums ar gaļas
bumbiņām mērcē atdzisīs! – Un visi, sajustdami izsalkumu, devās omītei līdzi.
Ieturējuši sātīgās pusdienas un pārrunājuši
atlikušos darbus, jautrie dārznieki atgriezās oranžērijā. Salatī kungs, Vendijas
tētis, Čāspstiņš, Pļāpiņš, Vendija, Bertī un viņas draudzenes pa visiem iecēla
podus izraktajās bedrēs, aizrušināja ciet ar apkārt savelto zemi un cītīgi
aplaistīja.
-
Tagad jāļauj augiem ieaugties. – skaidroja Bertī.
Ar cītīgu laistīšanu un atbilstošu saules daudzumu pēc gada varētu būt krietni
paaugusies.
-
Cik gadus īsti aug kokospalmas? – Pļāpiņš apvaicājās?
-
Kokospalmas mūžs ir ap 100 gadiem un katru gadu tā
dod ap 450 kokosriekstiem.. – iesāka Salatī kungs.
-
Kolosāli! – līksmoja Čāpstiņš.
-
Taču tas nebūs tik ātri, vismaz 2 gadus būs jāgaida
līdz parādīsies pirmie augļi. – piemetināja Bertī.
Viņa turpināja Salatī kunga iesākto stāstījumu: - Labi,
ka pasūtīju jau ieaugušos augus, citādi būtu vēl ilgāk jāgaida. No
kokosriekstiem izgatavo dzērienus, ievārījumu, vīnu, etiķi; no palmas lapām – salātus, no eļļas – ziepes, degvielu
lapmpām; no šķiedrām – apģērbu,
galdautus, virves un papīru; no kokosrieksta čaulas – traukus, no kokospalmas
stumbra – mēbeles, bet no skaidām –
tinti…
-
Skat, ku interesanti! – līksmoja rūķēni!
-
Taizemes dienvidos kokosriekstu novākšanai izmanto
speciāli tam dresētus pērtiķus –
makakus. Viens pērtiķis dienas laikā var savākt ap 1000 kokosriekstiem. –
zināja stāstīt Vendijas tētis.
-
Tad jau no kokosriekstiem nekā... - nopūtās
Vendija.
-
Es gan zinu, kā mēs tiksim pie kokosriekstiem! –
paziņoja Pļāpiņš. – Vendij, ejam uz lielveikalu! Mamma mums ar Čāpstiņu iedeva
līdz naudu nopietniem pirkumiem. Šis būs mūsu pirmais nopietnais pirkums.
-
Kā tad, kā tad!- piebalsoja Čāpstiņš un Vendija.
-
Tikai mēs iesim
nevis uz lielveikalu, bet uzsuperīgāko tirgu visā apkārtnē. Omīte vienmēr mani
sūta tieši uz turieni, jo tur var nopirkt garšīgākos augļus un dārzeņus visā pilsētiņā.
Un tad mēs varētu iet nopeldēties un nobaudīt pirkumu vērojot saulrietu. Šeit,
Priežkāpijā tie mēdz būt īpaši skaisti! – nopriecājās Vendija.
Pieaugušie piekrītoši pamāja ar galvu.
-
Mēs labprāt pievienotos jums... – iesāka Bernards –
Taču tūlīt rādīs ikgadejo pasaules futbola cempionāta tiešradi...
-
Un mēs ar draudzenēm labprāt patērzētu lodžijā... –
turpināja Bertī. Tā katrs sev bija atradis vakara nodarbi, un, kad darbarīki
bija nolikti atpakaļ šķunītī, rūķēni kāpa augšup pa kāpnēm uz savām istabām:
-
Pārģērbsimies peldēšanai, paņemsim maku un
tiksimies lejā! – attrauca Pļāpiņš un aiz rūķēniem noklaudzēja istabu durvis.
Izgājuši pa vārtiņiem, rūķēni pa Kāpu ielu devās
pastaigā pa pilsētu. Mugursomā Pļāpiņš bija paņēmis līdz pelddvieļus,
piepūšamos matračus, fotoaparātu skaistām bildēm, un protams, nazi kokosrieksta
sagriešanai, karotītes un šķīvīšus, kurus līdzi bija iedevusi Vendijas omīte.
Tirgus atradās pāris kvartālu tālāk Ziedkāpostu
ielā nama, kas triju krāsu dēl tika devēts “Trīs brāļi” pirmajā stāvā. Tur bija
izveidotas īpašas nojumes, lai pasargātu preces no saules karstuma un
iespējamajiem nokrišņiem. Tāpat vairākus produktus no dārzeņiem un augļiem kā
mērces, ievārījumus, džemus, biezeņus, zupas un konservus varēja izvēlēties
plašā izvēlē namu iekštelpās. Čāpstiņš un Pļāpiņš muti ieplētuši vērās
neparastajā ainavā.
Visapkārt bija neskaitāmu ļaužu bari. Bērni,
ģimenes ar bērniem un mājdzīvniekiem, viens zēns bija pat ieradies ar pieradinātu
mājas jūraszirdziņu. Cits stūma savu mazo māsu vai brāli ratiņos. Kāda meitene
ar mammu sapirkusi dažādus gardumus, stūma tos ceļojuma cemodānā uz
ritentiņiem. Uz nojumju saulē iekarsušajiem jumtiņiem ikdienu baudīja kaķi un
putni, pat viena vāvere bija manāma. Garām aizjoza zēns, kurš bagāžas ratiņos
stūma dažādas kastes. Uz vienas no tām bija maza koka mājiņa.
Sagaidījuši savu rindu, rūķēni pieklājīgi palūdza
vienu kokosriekstu, pāris banānu un apelsīnus. Pārdevējs, sirms kungs ar
brillītēm, apvaicājās, kā iet omītei. Saņēmis iepriecinošu ziņu, ka labi un
oranžērija šodien ir piestādīta, iesaiņoja bērnu pirkumus un izdeva naudas atlikumu,
ko Pļāpiņš ielika savā makā.
Atvadījušies no pārdevēja, viņi devās atpakaļ gar
omītes māju, pagāja tai garām un pa laipiņu uzkāpa priežu ieskautajā kāpu
zonā.No kalnainās piejūras kāpu zonas pavērās burvīgs skats uz viegli šalcošo
jūru. Saulīte palēnām tuvojās jūras horizontam. Pludmalē bija salasījušies
daudz ļaužu. Vieni baudīja vakaru izgūlušies pludmalē, citi piekopa aktīvāku
dzīvesveidu un bija devušies vakara izbraucienā ar divriteni. Kāda dāma vērās
jūrā no augšas, līdzi paņēmusi tālskati.
Atraduši kādu brīvu vietiņu pludmalē rūķēni
iekārtojās uz līdz paņemtās pludmales segas. Atstājuši virsdrēbes, jautri
smejoties bērni skriešus metās veldzējošajā ūdenī.
Pļāpiņš izskrēja no ūdens un piepūta līdzi paņēmtos
peldriņķus. Tad visi izbaudīja jaukos vakara vilnīšus. Kārtīgi izņēmušies pa
ūdeni, rūķēni noslaucījās dvieļos un izņēma no iepirkumu maisiņa nopirktos
augļus. Vendija ar zēnu palīdzību izveidoja kokosriekstā caurumu. Ar līdzi
paņemtajām karotītēm rūķēni kāri baudīja gardo sulu un uzkoda gabaliņu banāna
un nolobīja apelsīnam mizu. Tā čalojot par aizvadīto dienu, palēnām saule devās
uz rietu. Tās stari veidoja sarkani dzeltenu ūdens nokrāsu. Pļāpiņš ieslēdza
fotoaparātu un draugi uzņēma pāris bildes.
-
Cik piesātināta bijusi šī diena! – noteica Vendija.
-
Jā... turpināja Pļāpiņš. Es iestādīju īstu palmu.
Un iepirkos pasakainākajā tirgū pasaulē!
-
Un tagad vērojam pasakaināko saulrietu pasaulē un dzeram
garšīgāko kokosriekstu sulu pasaulē! – nobeidza Čāpstiņš.
-
Cik gan maz vajag īstai laimei! – visi kopīgi iesaucās!
Tagad saule varēja mierīgi norietēt. Un to viņa arī
darīja, pazustdama Šalku jūras dzidrajos ūdeņos. Tad draugi salika visu
pārpalikušo maisiņā un segu ar dvieļiem Pļāpiņa mugursomā. Ar pēdējo saulstaru
paliekām Čāpstiņš, Pļāpiņš un Vendija atstāja pludmali un devās mājup. Aiz
viņiem noklaudzēja vārtiņi.
Omīte bija pagalmā un draudzenes jautri atkal
pamāja bērniem:
-
Kāds saulriets? – viņas apjautājās?
-
Labāks nemēdz būt! – jūsmoja Čāpstiņš.
-
Pludmalē kā ierasts daudz cilvēku – turpināja Vendija.
-
Ūdens bija silts – nobeidza Pļāpiņš.
-
Vai kādu dienu varēs izbraukt līkumiņu uz kāda no
jūsu motocikliem? – apvaicājās Pļāpiņš?
- Noteikti! - attrauca omīte. – Mēs tieši sarunājām
nākamajā nedēļas nogalē nelielu izbraucienu pa pilsētiņu. Būs Priežkāpijas
svētki ar ikgadējo vietējo gājienu un motobaikeru parādi.
- Bet šovakar mēs tad dosimies mājup! – noteica motociklu
braucējas un iedarbināja savus braucamrīkus.
Neparasti klusais vakara miers tika pārtraukts. Bet
tas bija patīkama rūkoņa, gaidpilna. Gaidot nākamo dienu un kārtējos
piedzīvojumus Priežkāpijā. Vārti aizvērās un motorūkoņa pamazām attālinājās,
līdz apklusa pavisam.
Rūķēni, ieturējuši vakariņas ar Bertī garšīgajiem
gaļas pīrādziņiem un kefīru, ierušinājās zem segas.
-
Pļāpiņ, vai tu jau guli? – ievaicājās Čāpstiņš.
-
Es domāju.
-
Par ko?
-
Par lieliski pavadīto dienu!
-
Es arī. Tas vēl ir tikai sākums. Neprastākie
notikumi vēl tikai priekšā.
-
Tieši tā, brāl! Saldus sapņus, ar labu nakti!
-
Ar labu nakti, Pļāpiņ!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru