Čāpstiņš un Pļāpiņš (pasaku romāns bērniem) 3. nodaļa - Gatavošanās jautrajām vasaras brīvdienām

Gatavošanās jautrajām vasaras brīvdienām

Vasara modernajā zemeslodē starp 5 moderniem pakalniem - modernajā Starpkalnijas pilsētā zēla plašumā. Tikko kā bija noziedējušas ābeles un ceriņi un saplaukuši baltie jasmīni. Vietējās puķu dobēs krāšņi ziedus pacēluši puķuzirņi. Krāšņās strūklakas aktīvi pludināja savas krāsainās ūdens tērcītes, zem kurām patvērumu no karstās saules meklēja rūķi un rūķenes.

Vietējo rūķēnu  dzīvē bija gaidāms kārtējais interesantais notikums – ciemošanās pie Vendijas  omītes Forsīdijā. Tas gan nebūtu nekas īpašs... taču Vendijas omīte, par spīti saviem gadiem, labi spēlēja futbolu un labprāt izbrauca riksi ar savu motociklu. Viņa bija pat iestājusies Brīdija motobraukšanas biedrībā un katru gadu apmeklēja biedrības salidojumu, kas vietējā jūrmalas kūrortzonā bija plaši apmeklēts un iecienīts ikgadējs pasākums.

Čāpstiņš un Pļāpiņš kravāja ceļasomas, kad piezvanīja Vendija, lai vēlreiz atgādinātu, ko omīte cieši piekodinājusi paņemt līdzi.

-          Čau, Pļāpiņ! Rīt tad braucam jautrajā vasaras piedzīvojumā?

-          Kā tad, kā tad! – jautri attrauca Pļāpiņš.

-          Gribēju vēlreiz Tev atgādināt, kas obligāti jāpaņem līdzi. Uz manu omīti var droši paļauties. Ja viņa, ko saka, tad tas ir kā lietus no skaidrām debesīm.

-          Tev ir superīga omīte! Priecājos, ka viņa bija ar mieru arī mūs pieskatīt!

-          Tā jau ir. Tētim ar mammu jāstrādā un šeit, Starpkalnijā, pavadīt visu vasaru nebūt diez ko interesanti, it īpaši ja ir omīte, kas mīl sportot, braukt ar moci un dzīvo netālu no pašas pludmales. Jau sen gribēju kārtīgi izpeldēties.

-          Par godu šim notikumam man tētis nopirka īpašu piepūšamo matraci. Kad to piepūš, uz tā var novietot vai veselu armijas bataljonu.

-          Jauki! Starp citu, atcerējos, omīte teica, ka viņai esot arī laiva, tikai nedaudz jānodarvo un pēcāk jānokrāso. Sen neesot lietota.

-          Nekādu problēmu. Krāsot es māku, ne velti par pēdējo Sarkangailījas zīmējumu dabūju desmitnieku.

-          Tev jau tagad labas atzīmes vien liks, kā nekā skolas goda varonis, bet mūs pētīs vai caur lupu.

-          Ha, hā! – sarunā iesaistījās arī Čāpstiņš! Čau, Vendij! Pļāpiņam jau pēc atkārtotas pekstiņu izstrādāšanas Driblīša kungs sportā piesolīja vairākus desmitus atspiedienu uz rokām.

-          Čau, čau! Principā, tika mums visiem un katram rudenī vismaz 50 atspiedieni būs jānodemonstrē – nopūtāsVendija un bažīgi iejautājās - Vai tu arī esi gatavs atpūtas priekiem un ar mieru nedaudz arī pastrādāt?

-          Atpūsties vienmēr gatavs. Bet kāpēc būs jāstrādā? Es gribu vasarā atpūsties!

-          Tad Tev būs nepieciešam omītes šūpuļtīkls. Pēc pusdienām viņa vienmēr tajā atpūšas – nomējās Vendija.

-          Un tā tu nodeldēsi savu fizisko formu un neuztaisīsi pat 20 atspiedienus! Nāksies vien savu roku pielikt. – attrauca Pļāpiņš, kurš jau, kā vienmēr, bija nedaudz pazondējis, ka Vendijas omītei ir plāšs dārzs ar zālienu futbola spēlēšanai un sakņu dārziņš, lai vasarā varētu uzņem dabīgos vitamīnus.

-          Pie tam, tik garšīgas zemenes un avenes, kādas ir manai omītei, nav nekur citur visā Forsīdijā. Katru gadu mēs tās novācam un reizi nedēļā vedam uz tirgu pārdot. Starp citu, omīte teica, ka no iegūtās pārdošanas naudas, kādu nieku mēs varēšot sev paturēt – piemetināja Vendija.

-          Tad es piedalos! – iepriecināts bija Čāpstiņš. Vendija ar Pļāpiņu līksmi ķiķināja. Tad Vendija palika nopietna un rūķēni varēja saklausīt, kā viņa nočaukstina papīru un sarata, ka tas ir lielais līdzņemšanas saraksts.

-          Tātad... – Vendija zīmīgi noklepojās – noteikti līdzi paņemiet peldbikses, lai varētu peldēties, dvieli, pretiedeguma krēmu, jo, kā teica, omīte, tad ap pusdienlaiku saule it īpaši karsējot un daži jau esot nosviluši kā bietes. Vēl noteikti paņemiet līdzi kompasu, jo būšot jādodas uz kaut kādu tur Raibo mežu, kurš neesot nevienā kartē. To zinot tikai omīte un kaut kāds Misters Zerbiekste. Viņa sīkāk neko nepaskaidroja, tikai piemetināja, ka kas daudz gribot zināt, ātri paliekot vecs. Vēl vajadzētu makšķerēšanas piederumu veikalā nopirkt makšķeri. Tārpi omītei esot dārzā. Vēl viņa kaut ko teica par Ņirbošo Tauriņu pļavu, tā kā neliels tīkls arī noderētu.

-          Mēs tūlīt saliksim somas un aiziesim līdz veikalam. Vēl jābūt vaļā – pulkstenī paskatījās Pļāpiņš un arī Čāpstiņš bija gatavs kaut tūlīt skriet uz veikalu. Taču draugs viņu atrunāja un tāpēc rūķēns vēl cītīgi pārbaudīja, vai viss nepieciešamais ir ielikts. Nemaz nerunājot par košļājamajām gumijām ar bekona garšu, kas Čāpstiņam ļoti gāja pie sirds.

Sakārtojuši somas un saņēmuši vēl nedaudz naudas no vecākiem, abi rūķēni devās uz makšķernieku veikalu. Veikals atradās Nēģu ielā ar zīmīgu numuru 12. Tas jau divpadsmito gadu piederēja kādam Lasīša kungam.

Kad zēni iegāja veikalā, tā īpašnieks, pavecs kungs ar melnām ūsiņām un pelēkā ādas vestē ņēmās gar makšķerāķiem un dažāda veida pludiņiem. Viņš tos kārtoja plauktos, pieškirdams katram cenu zīmi. Ieraudzījis zēnus, vīrs panācās pretī.

-          Labvakar, bērni! Kā varu pakalpot?

-          Labvakar! Mēs dodamies atpūsties uz Forsīdiju – iesāka Pļāpiņš

-          Un labprāt pamakšķerētu, tāpēc gribam nopirkt makšķeri. Ko Jūs mums ieteiktu? – turpināja Čāpstiņš.

-          Cik jauki! It īpaši vasaras sezonā Forsīdijā, kā esmu dzirdējis, ir daudz apmeklētāju. Cerams, ka nedodaties turp vieni. Tādā ļaužu pūlī  vieniem pašiem atrasties nav prāta darbs.

-          Nē, mēs dodamies Pie Vendijas omītes. Viņai patīk spēlēt futbolu un viņa prot braukt ar moci, gan jau arī makšķerēt pratīs, tā kā mēs ņemsim pašas labākās makšķeres – strikti noteica Čāpstiņš. Pļāpiņš uz viņu dusmīgi paskatījās un teica Lasīša kungam:

-          Atvainojiet par mana drauga  netaktiskumu. Mēs tik tiešām dodamies pie omītes.

-          Ko tad makšķerēsiet, lasi vai varbūt lielo samu?

-          Es domāju, ka piemājas dīķī visticamāk būs karūsas, vēdzeles vai citas sīkas zivtiņas.

-          Kā tad, kā tad. Lai brauktu jūrā, ir nepieciešams īpašs aprīkojums un tam man ir nepieciešama jūsu vecāku atļauja.

-          Bet mums ir laiva! – piemetināja Cāpstiņš – Tiesa gan vēl ne īsti braukšanas kārtībā, taču mēs to saremontēsim.

Pļāpiņš iebukņīja Cāpstiņam sānos un turpināja sarunu ar Lasīša kungu.

-          Mēs ņemsim kaut ko, kas ir labi piemērots mazu un vidēju zivtiņu ķeršanai Lieliem zvejas tīkliem mums nemaz nav tik daudz naudas. Pie tam, esmu lasījis, ka zveja ir atļauta noteiktā laikā, saņemot īpašu vietējās domes atļauju, taču mums tādu, diemžēl, nav. Tāpēc mēs izlīdzēsimies ar nelielām makšķerēm, kas ir ērti pārnēsājamas un viegli lietojamas.

-          Tad nāciet man līdzi. Mums veikalā ir tieši kaut kas priekš jums ar īpašu viegli izvelkamu vizuli.Pie tam, makšķere ir saliekama un komplektā līdzi nāk arī āķis.

-          Jauki, mēs to ņemam! – noteica Pļāpiņš un abi rūķēni noskatījās, cik veikli pārdevējs salika un izjauca makšķeri.

Samaksājuši par pirkumu, abi draugi nopirka arī kompasu un tauriņu ķeramo tīklu.

Izgājuši ārā uz ielas, abi naski soļoja mājup!

-          Tu nu gan esi labais! – pārmeta Pļāpiņš. Stāstīt pārdevējam par visu, ko mēs darīsim vasarā. Ja nu par to uzzina visa pilsēta? Nebūtu vēlams, ka Zizlīša kunga pierakstos būtu atzīmēta arī nelikumīga malu zvejniecība.

-          To gan es nepadomāju! – bažīgi  nočukstēja Čāpstiņš.

-                      Bet galvenais, ka makšķeres mums ir rokā un varēsim praksē izmēģināt Čiekurīša kunga stāstīto par dažādām upju, ezeru un jūras zivīm. Aidā jautrajos piedzīvojumos!