Čāpstiņš un Pļāpiņš ( pasaku romāns bērniem) 1.nodaļa - Dimanta lāsts

Čāpstiņš un Pļāpiņš – dimanta lāsts.

Reiz sensenos laikos aiz trejdeviņām zemēm...

Vai, piedodiet, atvainojiet! Šī nav tā pasaka. Sākšu vēlreiz. Žvīkš, brākš, bladākš, tinkš –divdesmit pirmais gadsimtiņš.

Kaut kur modernā zemeslodē starp 5 moderniem pakalniem atrodas moderna pilsēta. Tā noteikti neatrodas starp pirmo un otro pakalnu un ceturto un piekto pakalnu. Iespējam, ka tā plešas starp trešo un ceturto. Taču tas arī nav skaidri zināms un konkrēti pierādīts, jo vaicā, kam vaicādams, visi rausta plecus. Par tādu pilsētu neesot neko dzirdējuši.

Šajā modernajā pilsētā, ko sauc par Starppakalniju, dzīvo divi nebūt ne parasti rūķi. Tas tāpēc, ka ar viņiem nekad nav garlaicīgi. Dienu no dienas viņi izstrādā kādu no saviem meistarstiķiem.

Vienu no rūķiem sauc par Čāpstiņu. Tas tāpēc, ka viņš varēja čāpstināt no rīta zobus tīrot, brokastīs desu maizi apēdot, skolā košļeni žļembājot pa muti un tā dienu no dienas. Pat klases ekskursijā autobusā pa kluso uzgraužot kādu čipsu no saviem slepenajiem krājumiem. Tad gan pārējie meta šķībus skatus uz viņa pusi. Kā nu ne, jo autobusā tak čāpstināt nav pieklājīgi, kur nu vēl čipsus! Taču... ieradums paliek ieradums. Ko sāksi darīt, no tā vaļā ilgi netiksi.

Otru rūķi sauc par Pļāpiņu. Tas tāpēc, ka viņš varēja pļāpāt jebkuru mirkli jebkurā diennakts laikā. Ar viņa informācijas bagāžu varētu veselu enciklopēdiju sarakstīt. Reizēm pat bija ideja, vai nevarētu dabaszinību skolotāju Čiekurīša kungu nomainīt ar Pļāpiņu. Jo pļāpāšana izpaudās arī stundā. Nevarētu teikt, ka Pļāpiņš bija slinks un neizdarīgs. Tieši otrādi, viņš bija viens no centīgākajiem skolēniem un gribēja visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, tāpēc nepalaida garām pat mazāko sīkumu. „Kāpēc ods tik skaļi sīc?”, „Kāpēc zirneklim ir astoņas kājas, bet bitei tikai sešas?” un tā bez sava gala. Reizēm pat likās, kas tur ir ko nesaprast, bet Pļāpiņam bija jāapmierina sava ziņkāre. Un tā Čiekurīša kungs apstājās pie jautātāja problēmas risinājuma un tā aizrāvās, kad nākamreiz klase jau savlaicīgi noelsās un aizspieda Pļāpiņam muti, aizbildinoties ar rūķēna lielajām iesnām, kas izpaužas kā alerģija no pārlieku liela mutes muskuļu kustināšanas. Bet tāds nu viņš bija šis Pļāpiņš – aizgrābts, ieinteresēts un ļoti dzīvespriecīgs rūķēns, jo nekad neapstājas pie grūtībām un neatmeta visam ar roku. Viņa devīze bija: ja problēma nenāk pie manis, tad es dodos pie problēmas. Un nemitīgi cenšoties noskaidrot patiesību, iekūlās kādās neaptikšanās. Tad, saprotams, palīdzēt varēja tikai pilsētiņas vecākais Saulesspalva. Viņš bija jau cienījamā vecumā un iekrājis diezgan lielu dzīves gudrību. Un zināja, kas darāms.

Tā kādu dienu Čāpstiņš un Pļāpiņš sēdēja pēc stundām uz skolas trepēm un prātoja:

-          Klau, Pļāpiņ,- teica Čāpstiņš. - Aizlidojam ar lidriteni uz Kalnuparku aizu?

-          Nemaz nav peļama doma!” attrauca Pļāpiņš.

-           Čiekurīša kungs tieši stāstīja par zilajiem dimantiem. Jāpārbauda praksē skolotāja stāstītais par kalnu kazas melno lāstu.

-          Es neticu, ka tur spokojas kazas rēgs. Tie mūsu senči ir bijuši varen māņticīgi.

-          Nu nesaki vis Čāpstiņ! Kad tā kaza iezvels tev ar saviem ragiem pa pēcpusi, tad dzirksteles vien gar acīm nošķīdīs...

-          Labāk pasaki, ka Tev ir bailes!- atcirta Čāpstiņš, dusmās kodījot apakšlūpu.

-          Es... Man... Es ne no kā nebaidos. Saderam, ka es ieiešu tajā alā un izskriešu no tās pirms tā kaza vispār būs apjautusi, ka mēs tur esam! Bet par tevi jau gan neesmu tik drošs. Atceroties kā tu pusdienās kleksēji iekšā mis Saknītes dārzeņu sacepumu ar liellopu gaļu, nemaz nešaubos, ka vairāk par pieciem soļiem tu nepaskriesi un kaza izliks tevi savas alas goda trofeju plauktiņā pie citiem tādiem tūļām, kas krituši viņas nežēlestībā.

-          Ha, hā! To mēs vēl redzēsim! – attrauca Čāpstiņš un nokoda lielu gabalu piena šokolādes ar riekstiem. Tad kā parasti atsāka čāpstināt un pārliecībā devās uz riteņdromu.

Riteņdroms bija lielākais skolēnu braucamrīku novietnes laukums Starpkalnijā. Un kā jau katram krietnam lidlaukumam piedienas, bija aprīkots ar neskaitāmiem skrejceliņiem, kur pacelties un nolaisties. Lieki piebilst, ka katram ritenim bija divi lieli spārni katrā pusē un propellers priekšpusē. Lidaparāts bija aprīkots arī ar diviem krēsliem, ja nu vēl kāds sadomāja braukt līdzi kabīnē. Protams, katrs braucējs bija aprīkots ar speciālu ķiveri un piesprādzēja drošības jostu. Lai brauciens noritētu bez starpgadījumiem, Starpkalnijas lidriteņa līnijas uzraudzīja Satiksmīša kungs ar saviem palīgiem, kas debess plašumus starp kalniem novēroja savos monitoros, ko fiksēja neskaitāmas kameras, kas bija izvietotas pa visu pilsētu.

Pirms lidošanas bērniem bija jāiziet drošas braukšanas ABC kursus, kuru nolēgumā katrs tika pie apliecības un varēja stūrēt savu lidriteni līkumainajos pilsētas plašumos bez raizēm. Starp citu, lidritenis bija aprīkots ar gumijas gaisa spilveniem. Tā kā saskriešanās vai apgāšanās gadījumā nekāda lielā skāde nevarēja notikt un cietušie tika cauri ar nelielu apmestu kūleni, jo braucamrīks vienmēr nostājās atpakaļ uz riteņiem.

Riteņdromā kā parasti valdīja liela rosība. Vieni tikko atlidojuši, citi vēl grasījās lidot. Pie ieejas abus rūķus sagaidīja lidlaukuma uzraugs inspektors Zizlīša kungs.

-          Labdien, zēni! Kur tad brauksim?

-          Ak, mēs tāpat vien paelpot kalnu svaigo gaisu! – attrauca Pļāpiņš – Citādi te pilsētā ir ļoti tveicīgi!

-          Jā, tā viņš ir. Vasara gandrīz ir iestājusies un saule spēcīgi karsē. Ir gandrīz 25 grādi pēc celsija. Un runā, ka kalnos esot vēl saglabājies nedaudz sniega un šur tur vēl zied ķirši. Tad nu atvediet man nedaudz ķiršu zaru, lai kabinetā ienāk nedaudz svaiguma.

-          Labi, Zizlīša kungs, noteikti atvedīsim!

-          Tikai esiet uzmanīgi zēni un neizstrādājiet atkal kādu no saviem meistarstiķiem!

-          Centīsimies - atčāpstināja Čāpstiņš, košļādams pēdējo šokolādes gabaliņu.

Tad abi zēni aizsteidzās uz tuvāko brīvo lidriteni. Zizlītis galvu vien nogrozīja, noskatīdamies kā zēni pazuda no viņa redzesloka. Kā nu ne, jo ar abu „varoņdarbiem” bija pierakstīta vesela dokumentu mape. Un tā nu nekādā gadījumā nebija joka lieta.

Iekāpuši lidritenī un veikuši drošības pasākumus, abi draugi lēnām pacēlās gaisā. Dzestrs vējiņš ienesa tveicīgajā dienā nedaudz vēsmas. Riteņdroms, Starpkalnijas nami, ielas un arī skolas ēka ar parku palika apakšā un kļuva arvien mazāki un mazāki. Garām aizslīdēja mazs gubu mākonis un lidritenis izslīdēja tam cauri. Ticiet vai nē, bet sajūta bija kā sejā būtu ielidojusi debessmanna.

Tas bija mirklis un mākonis jau bija tālēs zilajās un acu priekšā no tālienes iznira Starpkalnijas Kalnuparka virsotne Rūķmoblāne ar sniegotajām virsotnēm. Abi rūķi nolaidās nelielā laukumiņā un pieslēguši riteni tam paredzētajā vietā, zēni pa nelielu taciņu devās kalnu noslēpumainajā gaisotnē.

- Klau, Pļāpiņ, - ierunājās Čāpstiņš. Kaut kā neredz te nevienu kazu.

- Tā gan, Čāpstiņ! Tu tikai lūdzams neko neēd!

- Es... Man nemaz ēst vēl negribas! – Čāpstiņš dusmīgs paskatījās uz Pļāpiņu.

- Nu neko nevar zināt! Sāksi vēl čāpstināt un aizbaidīsi kazu... Tad viss brauciens vējā. Speciāli paņēmu līdz fotoaparātu, lai varētu uzņemt labākos kadrus. Citādi parasti neviens netic...

- Kā tad, kā tad! – iesmējās Čāpstiņš. Tu vienmēr gribi dižoties un paliec bešā.

- Man ir vecvectēva, kas bija zinātnieks, talants! Bet tev laikam dzimtā vieni vienīgi čāpstinātāji...

- Ak, tā... – aizsvilās Čāpstiņš un steidzīgi sāka skriet uz tuvējo kalnu alu, nemaz neievērojot baltos ķiršu ziedus, kas bija krāšņi saplaukuši taciņas abās pusēs. Pļāpiņš viņam sekoja.

Kalnu kaza ganījās nelielā pļaviņā un nebūt neatradās alā, uz kurieni aizskrēja abi zēni.

Pļāpiņš pirmais ieskrēja alā. Tur valdīja nepārredzama tumsa. Rūķis aizdedza sveci un klusiņām zagās uz priekšu.

-          Te noteikti jābūt dimantiem.- viņš domāja. – Tie noteikti paslēpti alas dziļumā, lai viņus tik viegli nevarētu pamanīt. Pļāpiņa fotoaparāts te neko daudz nelīdzētu. Es pirmais atradīšu dārgakmeņus un viņam nebūs ar ko dižoties.

Tā nodevies pārdomām, rūķēns nemaz nepamanīja, ka uzkāpa akmentiņam, kas aizripoja alas dziļumā. No miega iztrūkās alas patstāvīgais iemītnieks sikspārnis. Spārnus vicinādams, tas satraukti laidelējās apkārt.

-          Kas tad tas? Tā noteikti ir kalnu kaza! – iesaucās Čāpstiņš. – Un tās ir viņas spīdīgās acis! Ar saviem lāzerstariem tā mani apžilbināja un drīz es nokritīšu un viņa mani aizvilks uz savu alu! Kur tu esi Pļāpiņ? - Bļāva rūķēns un skriešus metās uz izeju, ieskriedams Pļāpiņam tieši krūtīs un nogāzdams to zemē.

-          Dulls esi vai? Ko bļausties!

-          Es... es redzēju kalnu kazu! Es gāju alā pēc dimantiem un tad tā nohipnotizēja mani ar savām lāzeracīm!

-          Ko tu tur gvelz? Kāda kaza, kādas lāzeracis? Dienas laikā kaza alā nemaz neuzturas! Ja tu nebūtu tik ātri aizskrējis, es tev to būtu pateicis! Tā kā esi mierīgs, tas bija kas cits

-          Jā, bet kas tad tas bija?

No alas izlidoja sikspārnis, satraukts paskatījās apkārt un ielidoja alā atpakaļ. Abi draugi devās alā iekšā un klusumā izpētīja alas sienas. Jo dziļāk alā viņi devās, jo straujāk pukstēja viņiem sirds.

-          Klau, Pļāpiņ, tu esi pārliecināts, ka šī ir īstā ala, par kuru runāja Čiekurīša kungs?

-          Nu, bet, protams! Tu te redzi vēl kādu citu alu?

-          Nē, neredzu. Taču nekādus dimantus arī neesmu sataustījis.

-          Tas tāpēc, ka neesam pietiekoši dziļi iegājuši.

Te pēkšņi viņi sataustīja kādus spīdīgus akmentiņus. Nopriecājušies rūķēni veikli pāris salika savās kabatās. Nekāda kaza pakaļ viņiem neskrēja. Izgājuši no alas, abi aplūkoja iegūto. Pēcpusdienas saulē akmeņi iezaigojās.

- Tad, lūk, kādi izskatās dimanti! – iesaucās rūķēni. Ar to dimantu medības alā bija beigušās, bet abi rūķēni devās tālāk pa taciņu.

Un kā jau minēju, kaza ganījās pļaviņā un mierīgi plūca zāli, nelikdamās zinis par apkārtējo pasauli. Vismaz bīstama tā neizskatījās. Pļāpiņš uzmanīgi palūkojās no taciņas malas un pamāja Čāpstiņam, kas piesardzīgi turējās noteiktā attālumā. Tas nelabprāt aizčāpoja līdz draugam. Pļāpiņš uzlika galvā lidriteņa ķiveri un norādīja to darīt arī Čāpstiņam. Taču rūķēns nekādi nevarēja saprast, kāpēc tas jādara.

-          Caurdurs tavu galvu, tad varēsi greznot kazas alas godasienu! – nošņāca Pļāpiņš.

To nu gan rūķēns nevēlējās un steidzīgi uzvilka ķiveri.

-          Tu aiziesi tur aiz tā krūma un kad es svilpšu, tad izleksi un nofotografēsi mani kopā ar kazu!

-          Kāpēc es? – nesaprata Čāpstiņš.

-          Tāpēc, ka tu ar savu brēkšanu sadusmosi kazu un beigas būs mums abiem diviem! Kaza jau priecīga nebūs un neteiks „ņemiet droši šos dimantus, man to vēl daudz!”. Kā tu domā, ko viņa ir izdarījusi ar iepriekšējiem dimanta meklētājiem?

-          Nu es nezinu...

-          Viss ir jādara apdomīgi. Kad bilde būs gatava, tad mēs noslēpsimies krūmos un kaza pat nepamanīs, ka esam te bijuši.

-          Kā tad, kā tad! Šī kādu laiku būs pamatīgi apdullusi no fotoaparāta zibšņa.. Gribētu redzēt, kā tā apdullusi skrien uz riņķi.

Viss raiti ritēja savu gaitu. Čāpstiņš aizrāpoja un noslēpās krūmos. Pļāpiņš klusām pierāpoja pie kazas. Taču draugs nez kāpēc neleca ārā no krūmiem. Pagāja minūte, divas. Nekas nenotika. Pļāpiņš sāka nervozēt. Tad no krūmiem brēkdams izskrēja Čāpstiņš un viņam pakaļ vēl viena kaza.

-          Kas tad tas? No kurienes tā uzradās? Varbūt darbojas zilo dimantu lāsts un abus tūlīt pārvērtīs par dimantiem kā pārējos dārgumu tīkotājus?- Laika nebija un Pļāpiņš steigā atkāpās. Ķivere noripoja no galvas un Čāpstiņš skrienot uzskrēja tai virsū. Tā pārplīsa uz pusēm. Taču Pļāpiņš par to nebēdāja un metās bēgt ko kājas nes. Kas bija noticis?

Kad Čāpstiņš bija ierāpojis krūmos un sagatavoja fotoaparātu darbībai, viņš pamanīja vēl pāris kazas, no kurām viena devās tieši uz krūmu pusi. No priekšpuses to nevarēja redzēt, tāpēc arī Pļāpiņš nepamanīja tuvojošamies briesmas. Kādu brīdi Čāpstiņš bija kā ūdeni mutē ieņēmis un tad košļenei, ko viņš klusām žļembāja pa muti, izkrītot viņš ar spalgu brēcienu metās bēgt.

-          Ātrāk, ātrāk, netūļājies! – brēca Čāpstiņš uz Pļāpiņu. Tā ir tikai tava vaina. Tu teici, ka esot ļoti varens... Nu tad parādi savas izcilās zinātnieka spējas un izpestī mūs no šīs likstas!

-          Es jau cenšos! – attrauca Pļāpiņš cenšoties atslēgt slēdzeni, lai varētu iekāpt lidritenī. Tu atkal visu salaidi dēlī. Es tak teicu klusām pielavīties, bet tu laikam skaļi čāpstināji un kaza izdzirdēja, tāpēc sadalījās vairākās. Esmu dzirdējis, ka burvji tā darot. Šai noteikti piemīt kādas spējas.

-          Tu ātrāk taisi vaļā to slēdzeni, kamēr kaza nav mūs samīcījusi!

Taču abi rūķi nepamanīja, ka kazas te nemaz nav. Un cenšoties iekāpt ritenī, nejauši uzkāpa izkritušam dimantam, kurš sasprēgāja daudzos mazos gabaliņos, kas izrādījās parastākie plastmasas gabaliņi. Te tev nu bija dimanti! Un kaza arī bija visparastākā no kazām. Pie tam nevis viena, bet vesels ganāmpulks. Rūķēni to pamanīja, kad pacēlās augšup un Ganīša kungs viņiem pamāja, dzīdams savu ganāmpulku uz māju pusi.

Nākamajā rītā rūķēni satikās klasē.

-          Kā pavadījāt vakardienu? – ievaicājās Mendija. – Mēs ar klasesbiedriem vakar rīkojām futbola maču manā dārzā. Gribēju jūs uzaicināt, bet jūs tik ātri aizlidojāt, ka nepaspēju jūs informēt par šo ideju.

-          Ai, neko īpašu! Gribējās pamācīties angļu valodas testam!

Atskanēja zvans uz pirmo stundu. Klasē ienāca Čiekurīša kungs.

-          Labrīt, klase!

-          Labrīt, Čiekurīša kungs! Šodien tak nav dabaszinības!

-          Es zinu! Gribēju jūs vienkārši painformēt, ka direktors Labiņa kungs atbalstīja manu ideju un rītdien stundas nenotiek, bet mēs dodamies mācību ekskursijā uz Kalnuparku aizu Varēsim apskatīt Dimantu alu ar dārgumu maketiem. Ganīša kungs apsolījis parādīt savas kazas.

-          Urā!!! - nopriecājās skolēni.

-          Kas jums notika Čāpstiņ un Pļāpiņ? Jūs tādi bāli palikāt...

-          Čiekurīša kungs, mums apsāpējās vēders. Laikam būsim ko nelāgu apēduši. Drīkst mēs rīt paliksim mājās?

-          Tad aizejiet līdz Tabliņas kundzei, lai iedod jums kaut ko pret vēdergraizēm un pamēra temperatūru. Ja viņa atļauj, varat rīt palikt mājās.

Skolotājs galvu vien nogrozīja, kad abi rūķi izskrēja no klases.

-          Pļāpiņš atkal noteikti kaut ko „savārījis”! – iespurcās Mendija un pārējie skolēni ar Čiekurīša kungu labsajūtā smējās vēderus turēdami. Pat Vendālas jaunkundzei, kas reizē bija angļu valodas skolotāja un klases audzinātāja, bija jāpasmaida. Protams, no testa rakstīšanas nekas neiznāca, jo bija jāpārrunā, kā uzvesties kalnos, jāparakstās par drošību un jāizlemj kas jāņem līdz un ko labāk atstāt mājās.

Tā nu gāja tai Starpkalnijā, kas starp citu, bija visparastākā pilsēta no moderno kalnu pilsētām. Taču tajā dzīvoja neparasti rūķēni un reizēm atgadījās dažādi jautri notikumi. Taču nekā, kas jau nebūtu noticis... Kā jau pieklājas modernajā 21. gadsimtā. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.