Čāpstiņš un Pļāpiņš (pasaku romāns bērniem) 4. nodaļa - Labākā omīte pasaulē

Labākā omīte pasaulē

Bija jauks jūlija pirmdienas rīts. Starpkalnijā saule, nesteidzīgi pavērsusi savus starus pret namu jumtu korēm, apžilbināja ikvienu logu, kurā drīz tad bija pamanāma ierastā ikrīta rosība, un ļaudis, kā ierasts, devās ikdienas darba gaitās vai izbaudīja ikgadējo atvaļinājumu. Tādējādi daudzi nami atpūtās no ierastās dunoņas un izbaudīja klusumu un mieru, kamēr to iemītnieki bija izbraukuši ārpus pilsētas.

Rīts Klusajā ielā iesākās  neparasti rosīgi un satraukuma pilns.

Pēduši brokastis, rūķēni Čāpstiņš un Pļāpiņš priecīgi, ar mugursomām plecos, jautri dungodami soļoja pa Kluso ielu. Tētis un mamma pavadīdami māja ar rokām. Rūķēni atskatīdamies pamāja pretī.

Uz Kreimeņu ielas stūra abus sagaidīja Vendija. Viņas tētim bija Opel busiņš. Pakaļējie soli gan bija izņemti, lai bagāžniekā varētu novietot līdzi paņemtās somas. Taču tik un tā mašīnā vēl bija sešas vietas.

-          Labrīt, Drīnika kungs! Čau, vendij!

-                      Labrīt zēni! Kāds noskanojums? – jautri iebikstīdams abiem sānos, apjautājās Vendijas tētis.

-                    Labāks nevar būt! – attrauca Pļāpiņš.

-                    Cerams, ka Vendijas omītei dārzā ir arī zemenes – ierunājās Čāpstiņš, izvilkdams no kabatas košļājamo gumiju ar savu iecienīto bekona garšu – tas gadījumam, ja pa ceļam sagribēšies ko iekost.

-                    Vari būt mierīgs – ieķiķinājās Vendija. – Manai omītei ir daudzveidīgākais dārzs visā piekrastē. Pie tam, dažas dobes ir atvēlētas arī man. Ap šo laiku tur jābūt kaut kam jau gatavam. Taču būs ko pasvīst, jo mana omīte ir pati pedantiskākā omīte pasaulē un nepieļauj kaut mazāko nezāļu kumšķīti savā darzā.

-                    Ha, hā, - Pļāpiņš pārtrauca Vendiju. Tā kā tu tur kādu laiku neesi bijusi, tad tavās dobītēs noteikti ir ieperinājušās nezāles!

-                    Nekā tamlīdzīga! – dusmīgi attrauca Vendija! – Man ar Vecmāmiņu ir noruna, ka kamēr es neesmu, viņa izravē manas dobītes, savukārt es viņai pēcāk palīdzu šo to iestādīt. Pie tam, šonedēļ viņa grasījās pabeigt savas oranžērijas ārējo apdari un iestādīt tur pāris banānkokus un kokosa palmas.

-                    Kas ir oranžērija? – ievaicājās Čāpstiņš?

-                    Tā ir vieta, kur īpaši siltos apstākļos audzē dažādus lielus un mazus dienvidu augus – skaidroja Drīnika kungs. Mana mamma ir kā apsēsta ar augiem. Oranžērija ir viņas pēdejais projekts. Tur nu mums būs arī sava roka jāpieliek.

-                    Es stādīšu kakao koku! Savu izvēli pārliecinoši atklāja Pļāpiņš. Lai var katru dienu ēst svaigu šokolādi un pagatavot garšīgu saldējuma kokteili!

Pārējie iesmējās.

-          Jāprasa omītei, norādīja Vendija. – Ja viņa būs ar mieru, tad tas būtu jauki! Kaut ko tik fantastisku jūs zēni vēl nebūsiet redzējuši!

-          Čāpstiņš jau samierinājies ar veco patiesību, ka tie kas nestrādā, tiem nebūs ēst. – piemetināja Pļāpiņš. –

Čāpstiņš viegli pamāja, apņēmīgi iekāpa mašīnā un aizcirta durvis. Pārējie nelikās pārsteigti par rūķēna rīcību un arī ieņēma vietas mašīnā. Drīnika kungs pārlaida skatu pār somām bagažniekā, aizvēra pakaļējās durvis, iekāpa mašīnā. Ceļojums pretī jūras svaigajam gaisam ar neparastās vasaras jautrajiem piedzīvojumiem varēja sākties.

Auto izlīkumoja pa Starpkalnijas ielām un pa plato lielceļu aiztrauca dienvidu virzienā. Pilsēta palika krietni aiz muguras.

Šoseja sadalīja Starpkalnus divs daļās. Izbraucot ārpus pilsētas, visapkārt pletās zaļas pļavas ar sarkano magoņu un dzelteno saulespuķu plantācijām. Laukos sāka ienākties rudzi, kviesi un mieži. Zeltainās rapšu audzes laistīties laistījās debesīs kāpjošās saules staros.

Baltie mākonīši lēnajā austrumu vējā kā piesardzīgi gājēji šķērsoja pelēko autostrādi, kas kā gara čūska ar daudzkrāsainu automašīnu rakstiem aizvijās tālumā. Un, ja labi ieskatījās, tad iztālēm varēja pamanīt augsto priežu pelēkzaļos stāvus.

Līdztekus ceļam kā sentēvu josta, ūdeņus saulē žibinādama, uz jūru steidzās krāšņākā apkārtnes upe Straujtece. Upe sakās Starpkalnu virsotnē, kur savākdama pazemes avotu ūdeņus, trīsdesmit sešu pieteku ielokā kļuva arvien platāka un straujāka. Interesanti bija, ka divdesmit četras tās pietekas šķērsoja šoseju un līdz ar to pār tām veda divdesmit četri tilti. Katram no tiem bija savs nosaukums.

Tuvojoties piejūras kāpu zonai, Straujteces kreisajā pusē parādījās arī elektrovilciena līnija. Šosejas abās pusēs bija pamanāmas nelielas mājiņas un labi iekoptas pludmales. Pa upi, buras izslējuši, spirgto rīta vēju baudīja atpūtnieki uz jahtām. Šur tur garām aiztraucās pa kādai motorlaivai un uz piejūras kūrortu Priežkāpiju atpūtniekus veda kuģītis.

Ar strauju dunoņu tuvējā stacijā pienāca vilciens, un ļaudis kā bites izspurdza no vagoniem – tāda aina bija vērojama pa automašīnas logu, un bērni vērās apkārt kā uz brīnumu, mutes ieplētuši.

Tā nemanot Priežkāpija bija sasniegta. Auto iebrauca ļaužu pārpilnajāš ielās. Izbraucis cauri kūrorta centram, Drīnika kungs izvēlējās mazu ieliņu ar visai atbilstošu nosaukumu – Kāpu iela. Ielas vienā pusē saceltas nelielas 2-3 stāvu mājiņas ar apzaļumotiem žogiem, bet otrā kā liels mūris pletās kāpu un priežu mežu cēlie stāvi.

Mašīna apstājās ielas galā pie šīs ielas lielākās un krāšņākās mājas, ko ieskāva plašs jasmīnkrūmu un kadiķu puduru žogs, kas veidoja saskanīgu ansambli ar ielas otrā pusē plešošo priežu mežu. Žogs bija izgatavots no metāla un ieturēts senlaicīgos Jūgendstila vijīgos motīvos. Lēni un cienīgi atvērās elektroniskie vārti un braucēji iebrauca plašā pagalmā, kur apmeta loku pa bruģēto celiņu ap strūklaku un piestāja pie trīsstāvīgas ēkas, kas drīzāk atgādināja pili nevis vasarnīcu. Durvju priekšā bija trīsstūrveida lievenis ar jumtiņu, kam abās pusēs pavērās plaša lodžija. Tad sekoja trešais stāvs ar plašiem logiem. Pie mājas bija masts, kurā braši plīvoja vēja brāļu ordeņa karogs. Pats lievenis bija diezgan plašs. Tur bija podiņos iekārtas vasaras puķes un krāšņs dīvāns ar ovālveida galdu. Vienā stūrī starp sijām bija piesiets šūpuļtīkls. No tā kaut kas izkāpa un strauji tuvojāš mašīnai.

-          Hello, Pīter, hello Vendij! – iesaucās kāda diezgan jautra balss.

-          Hello, Bertī! – attrauca Vendija un Čāpstiņam un Pļāpiņam par izbrīnu strauji ieleca omītes apskāvienos.

Pāris reižu apgriezusi mazmeitu ap sevi, omīte viņu noskūpstīja, ka nošmaukstēja vien. Tad sarokojās ar Pīteru un sparīgi ieknieba abiem rūķu puikām vaigos.

-          Jūs laikam esat Pļāpiņš un Čāpstiņš – Vendijas draugi un skolasbiedri. Esmu par jums dzidējusi.

-          Labdien, Drīnika kundze! – iesāka Čāpstiņš.

-          Zēni, beigsim familiaritātes! Tā kā esmu vēl diezgan jauna, vismaz tāda vēl jūtos, tad sauciet mani vienkārši par Bertī.

-          Omītei nepatīk, ka viņu sauc uzvārdā vai par omīti, tāpēc mēs viņu saucam vienkārši Bertī – iečukstēja zēniem ausī Vendija.

-          Vendijas tēvs piekrītoši pamāja un apvaicājās: - Kā klājas, Bertī?

-          Paldies, mīļais! Nedaudz piekusu! Diezgan agri biju augšā un visu sagatavoju jūsu atbraukšanai. Tāpēc nedaudz atlaidos šūpuļtīklā. Bet ko nu par to! Nāciet, lūdzu, iekšā. Likšu Gerjonam ienest jūsu somas.

-          Kas ir Gerjons? – apjautājās Pļāpiņš?

-          Gerjons ir omītes pārvaldnieks un ir atbildīgs par omītes īpašumu – klāstīja Vendija.

-          Man ir arī dārznieks. Viņš paveicis lielisku darbu, lai realizētu manas trakās idejas. – piemetināja omīte.

-          Bertī vienmēr ir aizrāvusies ar botāniku. Viņai ir pat diploms ainavu arhitektūrā. – zīmīgi piebilda Vendijas tēvs.

-          Jā, tev nu gan ir superīga omīte! – priecājās Čāpstiņš

-          Jā, labākā omīte pasaulē! – turpināja Pļāpiņš – Un drīz būs arī savi banāni, kokosrieksti un šokolāde...

Bertī pasmaidīja, apskāva abus zēnus un aizvēra aiz visiem durvis.