Čāpstiņš un Pļāpiņš ( pasaku romāns bērniem) 2.nodaļa - Mācību gada noslēguma ekskursija jeb Sarkangailījas krokodila medības

Mācību gada noslēguma ekskursija jeb Sarkangailījas krokodila medības

Bija jauka jūnija diena. Mācības Starpkalnijas vidusskolā bija beigušās. Atzīmes izliktas un liecības iegūlušas plauktā līdz rudenim. 3. klases skolēni devās gada visjautrākajā ekskursijā uz Sarkangailījas Nacionālo Parku.

- Iekāpt, iekāpt!- sauca Vendālas jaunkundze            un Starpkalnijas vidusskolas sākumskolas skolēni steidzīgi drūzmējās pie autobusa ieejas. Viņa pati iekāpa pēdējā, kad visi skolēni bija sakāpuši autobusā. Iekšpusē visus sasēdināja Čiekurīša kungs.

- Grozītis un Šķēriņš, Darbītis un Saulgozis, Mendija un Vendija, Pauls un Verners, Sallija un Nellija, Čāpstiņš un Pļāpiņš, Rūdis un Pēcis, Dana un Santa. Vai visiem ir ērti? – taujāja Čiekurīša kungs.

- Jā, jā! Viss ir labi. – attrauca ekskursanti.

Pašā priekšā sēdēja Vendālas jaunkundze ar Čiekurīša kungu. Aiz viņiem – Tabliņas kundze ar dažādām kastītēm un zāļu aptieciņām. Viņa bija tik ilgi stāstījusi Labiņa kungam, cik ļoti viņai patīk dzīvnieki, ka tas atļāva viņai braukt līdzi. Pats direktors devās ekskursijā ar savu septīto klasi. Taču līdzi pieteicās arī mūzikas skolotājs Koklīša kungs ar savu sievu mākslinieci Antru Koklīti un vizuālās mākslas skolotāja Randāla jaunkundze. Tā ekskursija solījās būt ļoti interesanta un nodarbēm pārpilna.

-          Sēžam rātni un autobusā neko neēdam – atgādināja Vendālas jaunkundze un zīmīgi paskatījās uz Čāpstiņu. Pārējie braucēji līksmi iesmējās.

-          Es kārtīgi paēdu brokastis! – attrauca rūķēns un vēsā mierā turpināja žļembāt košļājamo gumiju ar bekona garšu, kas bija pēdējās modes kliedziens un ļoti gāja pie sirds tiem, kam bija problēmas ar ilglaicīgu neēšanu.

-          Tad labi!- Vendālas jaunkundze nopūtās un veikli apsēdās blakus Čiekurītim.

-          Šodien jauks laiks, tieši kā radīts ekskursijai uz dabas parku.

-          Uz kurieni mēs īsti braucam? – ievaicājās Mendija.

-          Uz Sarkangailīju. Tā atrodas divu stundu braucienā no Starpkalnijas - attrauca Pļāpiņš. Es vakar paskatījos internetā. Tā ir diezgan sena pilsēta ar varen jancīgu baznīcas torni.

-          Pļāpiņam taisnība, - ierunājās Čiekurīša kungs - Pilsēta dibināta 1565. gadā. To dibinājuši itāļu magnāti. Tāpēc pilsētā jūtama senlaicīga aura. Un baznīca arī celta Renesanses stilā.

-          Kas ir Renesanse? – skolēni gribēja zināt?

-          Renesanse – iesāka Čiekurīša kungs – ir laika posms ap 1500. gadu, kad pēc ilgiem baznīcas kundzības gadiem par pamatvērtību tika atzīta dzīvība uz Zemes. Un līdz ar to, arī arhitektūrā tika izmantotas smagnējākas formas, kas koncentrējās ap zemi. Daudz tika celtas kupolveidīgas celtnes un sāka dominēt apaļas un liektas līnijas dekoros un daudz izmantoja arkas. Kad nokļūsim tur, tad jūs paši redzēsiet, cik daudz pusapļveidīgu arku ir sastopams ēku dekoros. Un baznīcas tornis tiešām ir interesants, jo to grezno sarkans gailis, kas ir pilsētas goda simbols.

-          Kāpēc tā? – ieinteresēti ievaicājās Pļāpiņš.

-          Runā, ka savulaik, itāļu magnāti audzējuši gaiļus. Kādu vasaru pilsētu apsēdušas tuvējo mežu lapsas. Tās uzbrukušas pilsētai, jo bijušas badā. Tad, lai cīnītos ar tām, vietējie bagātnieki uzrīdījuši tām gaiļus. Tie savukārt noknābājuši lapsas ar saviem spicajiem knābjiem tā, ka pilsētas tuvumā tās vairs neesot manītas. Līdz ar to pilētai devuši nosaukumu Sarkangailīja.

-          Cik interesanti, Čiekurīša kungs! Ar aizrautību iesaucās arī Vendālas jaunkundze.

-          Tur gan būs daudz ko gleznot! – priecājās Randāla jaunkundze un Koklīša kundze bija ar viņu vienisprātis.

-          Pie tam, mēs gaiļus varēsim apskatīt arī Nacionālajā parkā - Čiekurītis piemetināja.

-          Urā!!! – bērni priecīgi iesaucās. Bet ko mēs darīsim pa ceļam?

-          Es zinu! – nosvērti teica Koklīša kungs- Mēs dziedāsim! – un izvilka no ietvara savu ģitāru, kuru viņš vienmēr ņēma līdz saviesīgos pasākumos. Tā skolas koncertos viņš vienmēr priecēja skolas darbiniekus, skolēnus un viņu vecākus ar jauku ģitārspēli, ko visi gaidīja ar lielu nepacietību.

Pārspriežot ekskursijas maršrutu un vienojoties jautrās dziesmās divas stundas pagāja nemanot. Autobuss jau drīz pārvietojās par Sarkangailījas senajām ieliņām, jo kā jau Čiekurīša kungs minēja, pilsēta bija veca un jaunu celtņu šeit tikpat kā nebija, ja neskaita lielveikalus, kas iespiedušies starp vecajām ēkām, centrālo banku un benzīntanku.

-          Paskatieties, - Pļāpiņš iesaucās! - baznīcas gailis tik tiešām sarkans!

-          Jā, jā! Attrauca Mendija! Tāpat kā tava seja, kad esi pastrādājis kādus nedarbus! – un pārējie atkal smējās vēderus turēdami. Pat Čāpstiņš ieķiķinājās, bet tūlīt apklusa, jo Pļāpiņš tik zīmīgi uz visiem paskatījās, noplātīja rokas un teica:

-          Mēs esam tālu no Starpkalnijas, ar vairākiem pieaugušajiem un Tabliņas kundze ir paņēmusi diezgan daudz ārstniecības līdzekļus aptieciņā. Kas gan ārkārtējs varētu notikt? Ja nu vienīgi izbēgt tīģeris vai kādu aprīt krokodils. Bet cik man zināms tīģerus tur aplokā, kam priekšā ir dzelzs restes.

-          Krokodili Sarkangailījas Nacionālajā parkā nav novēroti. Vismaz par to mēs varam būt mierīgi, ka Pļāpiņš viņu redzeslokā negadīsies – strikti noteica Čiekurīša kungs un Vendālas jaunkundze zīmīgi ieklepojās, par ko pārējiem atkal bija lielu lielie smiekli.

Autobuss, izlīkumojis pa Sarkandailījas ielām, izbrauca uz neliela lauku ceļa, kas gan bija noasfaltēts, un nobraucis kādas desmit minūtes, nogriezās pa labi, kur bija norāde Sarkandalījas Nacionālais parks un pa palmu ieskautu aleju nobrauca vēl kādus 5 kilometrus. Tad autobuss pagriezās un apstājās lielā stāvvietā. Vendālas jaunkundze un Čiekurīša kungs izkāpa un devās pie kases, lai pasūtītu visiem ieejas biļetes. Parks bija ļoti plašs un vairākas vietas apskatīt bija paredzēts braucot īpašā Nacionālā parka busiņā. Vendālas jaunkundze ar Čiekurīša kungu atgriezās autobusā un paziņoja bērniem:

-          Tālāk parka teritorijā mēs pārvietosimies ar ekskursijas busiņu bez jumta. Tā kā ņemam līdzi somu ar ēdamo, siltāku jaku un stājamies ārā pie autobusa. Tabliņas kundze, neaizmirstiet aptieciņu ar pašu nepieciešamāko. Pārējo atstāsim šeit autobusā. Ja nu kas, tad atbrauksim pakaļ, ja vajadzēs ko nopietnāku ārstēt.

Tā bērni un skolotāji pārnesa nepieciešamās mantas no lielā autobusa mazajā busiņā ar žirafes attēlu uz sāniem un ekskursija varēja sākties.

-          Skatieties, re, kur lamas, bet, re, kur kamieļi! – jūsmoja bērni.

-          Un ganībās ganās arī savvaļas zirgi! Vienmēr esmu vēlējusies redzēt īstu savvaļas zirgu! - Jūsmoja Vendālas jaunkundze.

-          Jā, zirgi, zirgi... - piekrita Koklīša, Randāles jaunkundze un Tabliņas kundze.

-          Es gan beidzot gribētu redzēt izslavētos Sarkangalījas gaiļus! ierunājās arī Koklīša kungs.

-          Mēs arī, mēs arī! - iesaucās bērni.

-          Bet tad mums būs jāizkāpj no autobusa skatu laukumā un tālāk jādodas ar kājām. Pie reizes varēsim apskatīt arī trušus, pērtiķus, ķengurus un koala – pētot karti norādīja Čiekurīša kungs.

Sastājušies pa pāriem, skolēni devās pa speciāli izveidotu garu laipu. Un tur jau viņi bija. Krāšņām sekstēm plīvojot, dažnedažādu šķirņu gaiļi bija aplūkojami dažādos aplokos.

-          Interesanti, vai viņi arī kož? – ievaicājās Pļāpiņš. Un Čiekrīša kungs tūlīt sāka stāstīt atgadījumu no savas bērnības, kad kaimiņu gailis viņam ieknābis dibenā, par ko visi ļoti gardi nosmējušies.

-          Man toreiz bija apmēram tikpat gadu cik jums. Un nodomāju, ka gaili taču var paglaudīt. Bet šis kā es tuvojos, apcirtās uz otru pusi un metās man virsū un ieknāba dibenā. Taču tas gan bija skats, kad no kaimiņu sētas ārā un pār žogam savā sētā iekšā. Pērienu dabūju kārtīgu, jo šorti bija tikko nopirkti, bet tajos jau caurums... – savā bērnības piedzīvojumā dalījās Čiekurīša kungs.

Čāpstiņš piegāja pie viena no gaiļiem:

-          Labdien, gaiļa kungs! Bē bē bē! Iznāc un ieknāb man ja vari! - viņš kaitināja gaili. Taču tas laikam bija pieradis pie pārlieku lielas uzmanības vai nesaprata rūķēna teikto un izslēja seksti vēl augstāk un lepni pietipināja pie žoga, paskatījās uz Čāpstiņu un sapratis, ka šis viņam graudus nedos, devās uz otru aploka galu. Čāpstiņš pakaļ vien noskatījās.

-          Klau, Čāpstiņ, - ierunājās Pļāpiņš – no tevis pat gailis nebaidās. Ja es būtu aplokā, tad es gan tam gailim parādītu. Esmu lasījis grāmatās par senajām vēršu cīņām, kad rūķus ielaida arēnā un tiem pretī izlaida vēršus. Tur gan notikās cīņa uz dzīvību un nāvi. Būtu man sarkans lakats, tad es tev parādītu īstu cīņu. Bet aizmirsu mājās...

-          Varbūt piezvani slavenajām krievu babiņām, lai tev aizdod. Ziediņš un Matrjona... tā laikam viņas sauca... – iespurdzās Mendija un atkal visi smējās vēderus turēdami.

-          Nu gan dosimies tālāk! Gribētos jau arī kaut kad to pikniku sarīkot, vai ne, Pļāpiņ? – situāciju izglāba Vendijas jaunkundze, papliķējot dusmīgajam Pļāpiņam pa plecu. – Mums vēl daudz ko apskatīt. Apskatīsimies trušus, ķengurus un koala, tad dosimies uz piknika zonu.

-          Tur ir arī iesmi un grils, tā kā varēsim cept desiņas! – piemetināja Čiekurīša kungs.

-          Man ir līdzi nedaudz kartupeļu, - ierunājās Tabliņas kundze. Arī Koklīšiem līdzi bija kartupeļi, tā kā pikniks solījās būt grandiozs. Un kas var būt labāks par folijā ceptiem kartupeļiem...

Tā visi staigāja no nožogojuma uz nožogojumu. Pabaroja trušus ar burkāniem un zāles stiebriem, izsmējās par pērtiķu jociņiem. Taču tad Pļāpiņš ieraudzīja, izkārtni, ka drīzumā tiek atklāta tropu māja. Pasaucis draugus maliņām, viņš klusi teica:

-          Klau, kā būtu, ja mēs ielavītos iekšā un apskatītos? Varu derēt, ka tur ir krokodili.

-          Vai!... Tad es labāk nē.- bailīgi uz Pļāpiņu paraudzījās Čāpstiņš.

-          Nē, nu, protams, tu jau vari doties ar pārējiem uz piknika zonu, taču iedomājies, kāds pārējiem būs pārsteigums, ka tev izdevies redzēt krokodilu, kurš vēl nav sagatavots apskatei! - Pļāpiņš zīmīgi paskatījās uz Čāpstiņu un pārējie iesmējās, jo zināms, ka Čāpstiņš ar drosmi vis neizcēlās.

-          Kāds jau autobusā teica, ka krokodili Sarkangailījā nebūšot... – ieķiķinājās Mendija.

-          Bet tieši tāpēc to vajag pārbaudīt. – atrunas nepieņēma Pļāpiņš. – Kurš piedalās?

Pieteicās gandrīz visi. Bet lai nerastos aizdomas, nolēma Tropu mājā ielavīties pa vienam. Tā sagaidīja brīdi, kad pieaugušie, sastādījuši visus pa pāriem, devās pa priekšu uz piknika laukumu, uz kuru veda ceļš pa labi. Taču aizmugurējie pa vienam aizlavījās pa kreisi. Pļāpiņš gāja pa priekšu.

-          Mums palaimējies, - viņš teica, - aizmugurējās durvis ir vaļā.

-          Ka tik mūs nepamana kāds no strādniekiem! – bailīgi apkārt lūkojās Mendija.

-          Nekas, tad es notēlošu, ka esam apmaldījušies... – acis izvalbījusi demonstrēja Sallija.

Draugi klusām ielavījās pa sānu durvīm Tropu mājā.

-          Te gan ir karsts! – iesaucās Vendija.

-          Bet te jau nav Ziemeļpols – attrauca Rūdis un pārējie smējās.

-          Tieši tā, kā Čiekurīša kungs stāstīja, ka tropos augot liānas un baobabi. – piemetināja Pauls.

-          Ka tik kāda čūska neizlien no šiem džungļiem, - Verners šaubīgi paraudzījās apkārt.

-          Nesatraucies! – attrauca Pļāpiņš. Tā nu šie tev ļaus šeit brīvā vaļā ap kokiem tīties kobrām. Domāju, ka te būs vienkārši eja, bet čūskas varēs aplūkot atsevišķā nodalījumā.

Pārējie nomierinājās un sekoja Pļāpiņam. Pēdējais, bailīgi apkārt lūkodamies, gāja Čāpstiņš. Nogājuši gar bruņurupuču, varžu, ķirzaku, pērtiķu, pat tīģeru aplokam, draugi apstājās pie nožogojuma, kur skaidri bija uzrakstīts „Krokodīlu dīķis”. Krokodīlu gan nemanīja, bet toties vārtiņi, pa kuriem acīmredzot piegādāja rāpulim barību, bija vaļā.

-          Es lasīju, ka krokodili nemīl publiku un mīl slēpties. – ieteicās Pļāpiņš.

-          Bet varbūt te krokodili vēl nemaz nav ievietoti – norādīja Mendija. – Tā arī varētu būt, citādi mēs viņu te kaut kur redzētu. Neticu, ka viņš slēpjas kaut kur pašā galā. Ūdens te ir pilnīgi dzidrs un redzama katra dīķa dibena spraudziņa.

Tik tiešām dīķis bija dzidrs un caurspīdīgs kā spogulis. Taču draugi nebija iedomājušies, ka vārtiņi varētu nebūt cieši aiztaisīti un slēdzis atsprādzis vaļā. Tā arī bija noticis un krokodils, kurš šorīt ticis šeit atvests un ievietots, bija izrāpies no nožogojuma un aizrāpojis aiz stūra, kur pletās pērtiķu liānas. Viņš mierīgi tiesāja gaļas gabalu, kurš bija izkritis kādam no kopējiem.

Dana to pamanīja pirmā un rūķēni sastinga bailēs. Taču Pļāpiņš neapmulsa.

-          Būtu virve, es varētu pielavīties viņam no mugurpuses un apmest to ap žokli, lai tas nevarētu nevienu sakost! – paziņoja rūķēns.

-          Bet jau nu viņš tev iekož? – pārējie bažījās.

-          Es izdomāju! – nočukstēja rūķēns. – Norausim liānu un ar to mēģināsim sagūstīt krokodilu. Verners, Čāpstiņš, Rūdis un Pēcis pie priekšas, pārējie no aizmugures.

-          Kāpēc es no priekšas? – iebilda Čāpstiņš. - Ja nu viņš man iekož?

-          Nebaidies, neiekodīs. Pa visiem mēs viņu sagūstīsim. Iedomājies tikai, tā būs sensācija. Bariņš skolēnu noķer no dīķa izbēgušu krokodilu. Mēs kļūsim slaveni visā skolā – Čāpstiņš jūsmoja.

Draugi norāva pāris tuvumā esošās liānas. Krokodīls sadzirdējis troksni, pagrieza galvu, bet viņam virsū tika uzmesta liāna un viņš bezspēcīgi kārpīja dusmās zemi.

Tad, kur bija, kur ne, pie ķērājiem piesteidzās Čiekurīša kungs un Koklīša kungs.

-          Ak, re, kur jūs esat! Mēs jau domājām, ka kaut kas nav kārtībā, kad skaits ar katru minūti kļuva arvien mazāks. Kad jūs sākāt pazust, mēs nolēmām, ka jādodas nopakaļ. Un neesmu kļūdījies. Ātri, palīdziet, liekam virvi viņam apkārt, lai mazāk var pakustēties!

Kopīgiem spēkiem viņi nosaitēja krokodilu un Čiekurīša kungs izsauca Nacionālā parka apkalpi.

-          Kur jums prāts zēni! – dusmojās Koklītis. Krokodīls varēja jūs sakost!

-          Bet tagad nesakodīs, Koklīša kungs! Ja mēs nebūtu šeit ielavījušies, tad viņš varēja sakost citus un arī kādu no Tropu mājas iemītniekiem! – skolēni iesaucās!

-          Starpkalnijas vidusskolēni, - ar uzslavu ierunājās Sarkangailījas Nacionālā parka direktors. - Jūs paveicāt drosmīgu darbu. Ja nebūtu Jūs, tad krokodils varēja tik tiešām kādu sakost. Prieks, ka uz šīs zemeslodes ir apzinīgi un drosmīgi rūķēni! Es noteikti saukšu pie atbildības kopēju. Drošībai šajā zoodārzā jābūt pirmajā vietā. Labi, ka Tropu māja nebija vēl atvērta apmeklētājiem.

-           Nu, klase! Jūs mūs pamatīgi pārbaidījāt! – pārmetoši iesāka Vendālas jaunkundze. – Un nemaz neprasīšu, kam pieder šī neprātīgā ideja doties apmeklētājiem neatvērtajā parka daļā. Kāds varēja gūt savainojumus vai iet bojā. Taču... Es ar jums lepojos! It īpaši ar Tevi, - viņa uzsmaidīja Pļāpiņam un apskāva rūķēnu.Un ceru, ka direktors Labiņa kungs arī to novērtēs, kad izliks diplomu par drošsirdību skolas gaitenī pie sienas. Tagad visi pēc kārtas pie Tabliņas kundzes.

-          Skolotāj, varbūt nevajag – bažīgi ierunājās Čāpstiņš.

-          Vajag, vajag. Lai nākamreiz pārgalvīga rīcība nenāk prātā! - Līksmi attrauca Čiekurīša kungs.

-          Un kā balva iemaksātā nauda par parka apmeklējumu tiks atgriezta atpakaļ, Šī ekskursija jums šodien par brīvu – paziņoja Nacionālā parka direktors. – Kā arī iespēja visiem nobildēties šeit pat tropu mājā pie „Krokodīlu dīķa”. Es jūs visus ar prieku nobildēšu.

-          Urā!!!- jūsmoja rūķēni.

Pēc kārtīga Tabliņas kundzes apmeklējuma parka autobusā, visi nobildējās un piknika zonā cepa desiņas. Pieaugušie ar interesi noklausījās, kā Pļāpiņš izdomāja doties uz Tropu māju, kā rūķēni pa vienam aizlavījās no skolotājiem un kā viņi atskārta, ka Tropu mājā ir izbēdzis krokodils un Pļāpiņa drosmīgo rīcību. Jo kā jau minēju, viņš ir lāga rūķēns, kurš cenšas vienmēr atrast risinājumu dažādām problēmām. Pat ja visbiežāk iekuļas nepatikšanās. Labi, ka šoreiz blakus bija drosmīgi draugi un Čiekurīša kungs arī atsteidzās palīgā. Viss labi, kas labi beidzas.

-          Klau, Pļāpiņ, - ierunājās Mendija un viltīgi piemiedza ar aci, - varbūt nākamreiz mēs varētu doties tīģera medībās uz džungļiem?

-          Zini, tā nebūt nav slikta ideja, taču... kādam laikam pietiks. Varbūt nākamgad... – attrauca Pļāpiņš un turpināja grauzt tikko izcepto desiņu. Pārējie viņam pievienojās. Arī Čāpstiņš līksmi, ka viss beidzies, čāpstināja savu desas gabaliņu.

-          Kurp brauksim nākamreiz rudenī? – Čiekurīša kungam jautāja Vendālas jaunkundze.

-          Es domāju, ka varbūt uz vietējo observatoriju vai kādu muzeju.

-          To es varētu nokārtot! – strikti noteica Koklīša kundze.

-          Ak, kā man patīk māksla! – iesaucās Tabliņas kundze – Es noteikti dotos jums līdzi.

-          Bet Tabliņas kundze, Jūs tak muzejā nenesīsiet savus zāļu koferīšus? – ievaicājās Vendija.

-          Es domāju, ka nē. Tur taču nav nekā tāda, kur kāds varētu savainoties, mīļo Vendij.

-          Un tur nu noteikti ir novērošanas kameras, kas Pļāpiņa soļus uzmanīs ļoti strikti! – iepriecināts bija Čiekurīša kungs.

-          Runājot par zīmēšanu, pēc piknika katram būs uzdevums uzzīmēt to, kas no šodienas ekskursijas paticis vislabāk un vērtējums ies elektroniskajā klases žurnālā! – noteica Randāla jaunkundze. – Tā kā laiks pārdomām jums tiek dots. Otas, krāsas un krītiņi ir lielajā autobusā.

-          Bet Randāla jaunkundz, ko tad lai es zīmēju? Izbrīnījies bija Čāpstiņš

-          Uzzīmē gaili. Tas ir tikpat drosmīgs kā tu! – šoreiz smējās Čāpstiņš un pārējie līdz ar viņu.

-          Es zinu, es zinu, ko es zīmēšu. – iesaucās Tabliņas kundze. Sen neesmu zīmējusi. Un tas noteikti būs krokodils. Jo tieši to es šodien neredzēju.

-          Mēs Jums palīdzēsim! Iesaucās rūķēni un apskāva Tabliņas kundzi.

Tā diena pagāja, desiņas un citi gardumi bija apēsti, zīmējumi sakrauti čupiņā autobusā. Visi noguruši, bet priecīgi brauca mājup.

-          Projām jābrauc, projām jābrauc,

-          Es nevaru šeit palikt.

-          Šeit palika krokodils sagūstīts un noķerts drīz.

-          Arī gailis sarkansekstis

-          Un mīļie savvaļas zirgi.

-          Viss mierīgi un bez steigas,

-          Viss labi, kas labi beidzas.

Tas arī viss mīļie. Kārtējais piedzīvojums ar laimīgām beigām. Taču nekas nav tik briesmīgs kā no malas rādās. Tāpēc vislabākās sajūtas ir tieši pašā notikumu virpulī. Un jācenšas tās izbaudīt ar pilnu sparu. Lai pēcāk nav jānožēlo, ka neesi bijis klāt. Taču... Piesardzība nekad nav par ļaunu. Ir teiciens: sargā pats sevi un Dievs tevi sargās. Lai izdodas un līdz nākamajam Čāpstiņa un Pļāpiņa piedzīvojumam!