Neklupsim (S.Sīle)

Trīs klupšanas akmeņi cilvēcei ir

Pār kuriem gadsimtiem tie klūp-

Bauda,nauda,ticība,

Kuri naido pat draugus līdz nicībai..

Vienā par daudz nekrietnā saskatīts,

Otrā par daudz peļamā -saskaitīts,

Trešā par daudz sveramā -sabērts,

Bet lielo Laimes sajūtu -negūst nevienā...

Aiz šiem akmeņiem-katrs reiz aizķeras,

Lai saprastu ,laikam jau patiesi -galveno-

Laime nav pilnīga nevienā no šiem-

Laime ir veselam,dzīvespriecīgam būt,

Laime ir cilvēks ,kad par cilvēku kļūst @!

S.Sīle.

..............trīs pakāpieni!

 Trīs pakāpieni dzīvē doti-

Bērnība,jaunība,briedums,

Un visos Garā pieaugam mēs paši,

Lai cik reizēm grūti ietu mums..

..

Trīs pakāpieni dzīvē -svēti,

Kuros citiem piepalīdzēt mums,

Lai paši kļūtu arvien-  motivēti,

Saprast tā ir dzīve ,tā rit mūžs...

S.Sīle.

Čāpstiņa un Pļāpiņa modernie piedzīvojumi - Palmas un kaktusi jeb oranžērijas ierīkošana

Nākamajā rītā rūķēnus pamodināja neierasts troksnis. Pagalmā valdīja neparasta rosība. No Drīnika kunga busiņa cits pēc cita tika izcelti dažādi podi ar dažnedažādām palmām un kaktusiem. Bariņš nolīgtu vīreļu rosījās ap tiem un stiepa uz jaunuzcelto oranžēriju.

Čāpstiņš izleca no gultas un iedunkāja brāli. Steidzīgi apģērbušies, rūķēni izgāja priekšnamiņā. No savas istabas priecīgi izskreja Vendija:

-          Tētis atveda Bertī palmas un kaktusus! Taču, lai varētu vērot to iestadīšanu, mums vispirms jāpaēd brokastis. Ejam lejā! Mūs gaida karsts kakao un kraukšķīgas vafeles ar zemeņu mērci.Tas ir mans lielākais kārums. Bertī to zin un vienmēr pasniedz pirmajā rītā.

-          Lai dzīvo brīvdienas un ceptas vafeles! – jautri notrallināja Čāpstiņš.

-          Taču vispirms un vannas istabu, - strikti noteica Vendija. – Zobiem brīvdienas no pastas neviens nav sarīkojis. Tāpēc veikli tos iztīrīt un nomazgāt seju!

Vendija parādīja zēniem, kur ir vannas istaba. Tā bija tik liela, ka vietas pietika visiem trim, un pēc brīža Čāpstiņš, Pļāpiņš un Vendija kā ziepju burbuļi ņēmās putainām mutēm. Pēcāk rūķēni devās uz ēdamistabu pirmajā stāvā. Tā bija paliela telpa ar senlaicīgu galdu uz koka kājām. Ap galdu bija savietoti koka krēsli ar samta apdari.Gerjons pasniedza tikko krāsnī ceptas vafeles, uz kurām Čāpstiņš uzlēja pamatīgu svaigu ogu mērces kārtu.

-          Kaut ko tik garšīgu sen neesmu ēdis!- viņš atzinās. Pļāpiņš atzinīgi māja ar galvu.

Notiesājuši lielo vafeļu šķīvi, draugi izsteidzās pagalmā. Saulīte spoži spīdēja zilajā debesu jumā. Bija īstais laiks iekārtot oranžēriju.

Bertī priecīgi apskāva Vendiju un abus zēnus: - Labrīt, mani mīļie! Kā gulējāt?

-          Labi om... Bertī! - attrauca Pļāpiņš.

-          Tavas vafeles bija izcili garšīgas! – turpināja Čāpstiņš.

-          Priecājos, ka jums garšoja! - omīte pasmaidīja.

-          Esmu jau agri augšā. Gribēju jums sagādāt pārsteigumu atbraucot, taču palmas atveda tikai šorīt. Tā kā man būs nepieciešama jūsu palīdzība. – Bertī pavēstīja.

-          Kas mums būs jādara? – apvaicājās Vendija.

-          Mēs sastādīsim palmas un kaktusus. Zēni varētu palīdzēt Salatī kungam un Bernāram, manam dēlam izrakt bedres. Tad liksim augus bedrēs un palīdzēsiet aizrušināt. Vendij, tu paņemsi dārza šļūteni un saliesi bedrēs ūdeni.

-          Labi, Bertī! Bet mēs vieni tiksim galā?

-          Par visu esmu parūpējusies... – iesāka omīte.

Tad atskanēja dobja motoru rūkoņa un pagalmā iebrauca vairākas dāmas gados un jaunākas ar motocikliem. Visām bija melni ādas džinsi un krekliņi ar Bertī fotogrāfiju. Galvā - kovboju cepures.

-          Hai, Bertī! – iesaucās viena no viņām. Pārējās piebalsoja.

-          Labrīt, labrīt! Jūs esat tieši laikā! – ar visām sarokojās omīte.

-          Tās ir manas draudzenes no Vēja māsu ordeņa. Palūdzu palīdzēt. Monija, Rogrija, Nensija, Ketrīna un Lodrija.

Čāpstiņam un Pļāpiņam aiz brīnumiem mute palika vaļā. Vendija iebukņīja šiem sānos:

-          Pierodiet, mana omīte nav tā parastākā omīte. Viņa ir superomīte! Un to zin viss miests tuvākā un tālākā apkārtnē. Nemaz nebrīnīšos, ja viņas vārdā nosauks drīz kādu ielu vai mēģinās iesaistīt politikā kā partijas vadītāju!

-          Tikai ne politikā! – attrauca omīte! - Tam jau palieku par vecu. Kas tad pieskatīs jūs un aprūpēs manus augus? – Dāmas piekrītoši pamāja un ieķiķinājās. – Pie tam, mums jau ir labs kūrorta vadītājs Priedītis. Mēļo, ka viņa uzvārds cēlies no pirmajām priedēm, kas sastaptas šajā apkārtnē pirms vairākiem gadsimtiem. Viņa senči bijuši Skandināvu vikingi, kas te izcēlušies krastā un kolonizējuši šo piekrasti. Ne velti šī piekraste ir iecienītākā vieta vasaras sezonā.

Čaklo darbarūķu komanda priecīgi devās uz Bertī oranžēriju, kur jau pods pie poda bija salikti dažādi kaaktusi un palmas. Omīte katram no tiem ierādīja vietu un racēji ķērās pie darba. Čāpstiņš ar Pļāpiņu palīdzēja kā nu prastdami. Arī viņiem Bertī bija iedalījusi lāpstas. Lai nu kas, bet darbarīki omītes speciāli izveidotajā šķūnītī netrūka. Pie tam, viss bija akurāts un kārtīgs – katram darbarīkam bija sava vieta. Ap pusdienlaiku bedres bija izraktas un Vendija kopā ar Bertī vējamāsu ordeņa dāmām cītīgi lēja tajās pamatīgu ūdens šalti.

Pati oranžērija bija no stikla ar ovālveida kupolu. Augšup uz otro stāvu veda apļveida kāpnes. Bedres bija izraktas pirmajā stāvā tajā pusē, kur skats uz dārzu. Tur speciāli izveidoti iežogojumi ar melnzemi. Pašā vidū bija vislielākā bedre. Tur Bertī bija iecerējusi iestādīt pašu lielāko kokospalmu.

-          Esam pamatīgi pastrādājuši. Laiks pusdienot. Pēcāk paliks tikai stādīšanas process.

-          Bertī, ievaicājās Pļāpiņš, - Kaut kas taču ir iecerēts arī otrajā stāvā?

-          Protams, manu zēn, - omīte noslēpumaini pasmaidīja un sapņaini vērās tālumā.

-          Esmu ieplānojusi tur izmitināt dažus četrspārnainus radījumus, kurus mums būs jādodas meklēt uz gravu.

-          Vendija kaut ko minēja par Tauriņu gravu.. – atcerējās Čāpstiņš. Mēs speciāli nopirkām tauriņu ķeramo tīklu.

-          Malači, zēni! – paslavēja omīte. - Pie tam, es gribu iestādīt kādu citu dienu arī puķes un izmitināt šeit kolibrī un papagaiļus. Ziemā šeit varētu turēt vistas.

-          Urā! – jūsmoja Vendija.

-          Bet pietiks sapņot! – realitātē rūķēnus atgrieza Bertī. – Steigsimies uz māju, citādi garšīgais dārzeņu sacepums ar gaļas bumbiņām mērcē atdzisīs! – Un visi, sajustdami izsalkumu, devās omītei līdzi.

Ieturējuši sātīgās pusdienas un pārrunājuši atlikušos darbus, jautrie dārznieki atgriezās oranžērijā. Salatī kungs, Vendijas tētis, Čāspstiņš, Pļāpiņš, Vendija, Bertī un viņas draudzenes pa visiem iecēla podus izraktajās bedrēs, aizrušināja ciet ar apkārt savelto zemi un cītīgi aplaistīja.

-          Tagad jāļauj augiem ieaugties. – skaidroja Bertī. Ar cītīgu laistīšanu un atbilstošu saules daudzumu pēc gada varētu būt krietni paaugusies.

-          Cik gadus īsti aug kokospalmas? – Pļāpiņš apvaicājās?

-          Kokospalmas mūžs ir ap 100 gadiem un katru gadu tā dod ap 450 kokosriekstiem.. – iesāka Salatī kungs.

-          Kolosāli! – līksmoja Čāpstiņš.

-          Taču tas nebūs tik ātri, vismaz 2 gadus būs jāgaida līdz parādīsies pirmie augļi. – piemetināja Bertī.

Viņa turpināja Salatī kunga iesākto stāstījumu: - Labi, ka pasūtīju jau ieaugušos augus, citādi būtu vēl ilgāk jāgaida. No kokosriekstiem izgatavo dzērienus, ievārījumu, vīnu, etiķi; no palmas  lapām – salātus, no eļļas – ziepes, degvielu lapmpām; no šķiedrām  – apģērbu, galdautus, virves un papīru; no kokosrieksta čaulas – traukus, no kokospalmas stumbra – mēbeles, bet no skaidām  – tinti…

-          Skat, ku interesanti! – līksmoja rūķēni!

-          Taizemes dienvidos kokosriekstu novākšanai izmanto speciāli tam  dresētus pērtiķus – makakus. Viens pērtiķis dienas laikā var savākt ap 1000 kokosriekstiem. – zināja stāstīt Vendijas tētis.

-          Tad jau no kokosriekstiem nekā... - nopūtās Vendija.

-          Es gan zinu, kā mēs tiksim pie kokosriekstiem! – paziņoja Pļāpiņš. – Vendij, ejam uz lielveikalu! Mamma mums ar Čāpstiņu iedeva līdz naudu nopietniem pirkumiem. Šis būs mūsu pirmais nopietnais pirkums.

-          Kā tad, kā tad!- piebalsoja Čāpstiņš un Vendija.

-           Tikai mēs iesim nevis uz lielveikalu, bet uzsuperīgāko tirgu visā apkārtnē. Omīte vienmēr mani sūta tieši uz turieni, jo tur var nopirkt garšīgākos augļus un dārzeņus visā pilsētiņā. Un tad mēs varētu iet nopeldēties un nobaudīt pirkumu vērojot saulrietu. Šeit, Priežkāpijā tie mēdz būt īpaši skaisti! – nopriecājās Vendija.

Pieaugušie piekrītoši pamāja ar galvu.

-          Mēs labprāt pievienotos jums... – iesāka Bernards – Taču tūlīt rādīs ikgadejo pasaules futbola cempionāta tiešradi...

-          Un mēs ar draudzenēm labprāt patērzētu lodžijā... – turpināja Bertī. Tā katrs sev bija atradis vakara nodarbi, un, kad darbarīki bija nolikti atpakaļ šķunītī, rūķēni kāpa augšup pa kāpnēm uz savām istabām:

-          Pārģērbsimies peldēšanai, paņemsim maku un tiksimies lejā! – attrauca Pļāpiņš un aiz rūķēniem noklaudzēja istabu durvis.

Izgājuši pa vārtiņiem, rūķēni pa Kāpu ielu devās pastaigā pa pilsētu. Mugursomā Pļāpiņš bija paņēmis līdz pelddvieļus, piepūšamos matračus, fotoaparātu skaistām bildēm, un protams, nazi kokosrieksta sagriešanai, karotītes un šķīvīšus, kurus līdzi bija iedevusi Vendijas omīte.

Tirgus atradās pāris kvartālu tālāk Ziedkāpostu ielā nama, kas triju krāsu dēl tika devēts “Trīs brāļi” pirmajā stāvā. Tur bija izveidotas īpašas nojumes, lai pasargātu preces no saules karstuma un iespējamajiem nokrišņiem. Tāpat vairākus produktus no dārzeņiem un augļiem kā mērces, ievārījumus, džemus, biezeņus, zupas un konservus varēja izvēlēties plašā izvēlē namu iekštelpās. Čāpstiņš un Pļāpiņš muti ieplētuši vērās neparastajā ainavā.

Visapkārt bija neskaitāmu ļaužu bari. Bērni, ģimenes ar bērniem un mājdzīvniekiem, viens zēns bija pat ieradies ar pieradinātu mājas jūraszirdziņu. Cits stūma savu mazo māsu vai brāli ratiņos. Kāda meitene ar mammu sapirkusi dažādus gardumus, stūma tos ceļojuma cemodānā uz ritentiņiem. Uz nojumju saulē iekarsušajiem jumtiņiem ikdienu baudīja kaķi un putni, pat viena vāvere bija manāma. Garām aizjoza zēns, kurš bagāžas ratiņos stūma dažādas kastes. Uz vienas no tām bija maza koka mājiņa.

Sagaidījuši savu rindu, rūķēni pieklājīgi palūdza vienu kokosriekstu, pāris banānu un apelsīnus. Pārdevējs, sirms kungs ar brillītēm, apvaicājās, kā iet omītei. Saņēmis iepriecinošu ziņu, ka labi un oranžērija šodien ir piestādīta, iesaiņoja bērnu pirkumus un izdeva naudas atlikumu, ko Pļāpiņš ielika savā makā.

Atvadījušies no pārdevēja, viņi devās atpakaļ gar omītes māju, pagāja tai garām un pa laipiņu uzkāpa priežu ieskautajā kāpu zonā.No kalnainās piejūras kāpu zonas pavērās burvīgs skats uz viegli šalcošo jūru. Saulīte palēnām tuvojās jūras horizontam. Pludmalē bija salasījušies daudz ļaužu. Vieni baudīja vakaru izgūlušies pludmalē, citi piekopa aktīvāku dzīvesveidu un bija devušies vakara izbraucienā ar divriteni. Kāda dāma vērās jūrā no augšas, līdzi paņēmusi tālskati.

Atraduši kādu brīvu vietiņu pludmalē rūķēni iekārtojās uz līdz paņemtās pludmales segas. Atstājuši virsdrēbes, jautri smejoties bērni skriešus metās veldzējošajā ūdenī.

Pļāpiņš izskrēja no ūdens un piepūta līdzi paņēmtos peldriņķus. Tad visi izbaudīja jaukos vakara vilnīšus. Kārtīgi izņēmušies pa ūdeni, rūķēni noslaucījās dvieļos un izņēma no iepirkumu maisiņa nopirktos augļus. Vendija ar zēnu palīdzību izveidoja kokosriekstā caurumu. Ar līdzi paņemtajām karotītēm rūķēni kāri baudīja gardo sulu un uzkoda gabaliņu banāna un nolobīja apelsīnam mizu. Tā čalojot par aizvadīto dienu, palēnām saule devās uz rietu. Tās stari veidoja sarkani dzeltenu ūdens nokrāsu. Pļāpiņš ieslēdza fotoaparātu un draugi uzņēma pāris bildes.

      -          Cik piesātināta bijusi šī diena! – noteica Vendija.

-          Jā... turpināja Pļāpiņš. Es iestādīju īstu palmu. Un iepirkos pasakainākajā tirgū pasaulē!

-          Un tagad vērojam pasakaināko saulrietu pasaulē un dzeram garšīgāko kokosriekstu sulu pasaulē! – nobeidza Čāpstiņš.

-          Cik gan maz vajag īstai laimei! – visi kopīgi iesaucās!

Tagad saule varēja mierīgi norietēt. Un to viņa arī darīja, pazustdama Šalku jūras dzidrajos ūdeņos. Tad draugi salika visu pārpalikušo maisiņā un segu ar dvieļiem Pļāpiņa mugursomā. Ar pēdējo saulstaru paliekām Čāpstiņš, Pļāpiņš un Vendija atstāja pludmali un devās mājup. Aiz viņiem noklaudzēja vārtiņi.

Omīte bija pagalmā un draudzenes jautri atkal pamāja bērniem:

-          Kāds saulriets? – viņas apjautājās?

-          Labāks nemēdz būt! – jūsmoja Čāpstiņš.

-          Pludmalē kā ierasts daudz cilvēku – turpināja Vendija.

-          Ūdens bija silts – nobeidza Pļāpiņš.

-          Vai kādu dienu varēs izbraukt līkumiņu uz kāda no jūsu motocikliem? – apvaicājās Pļāpiņš?

-         Noteikti! - attrauca omīte. – Mēs tieši sarunājām nākamajā nedēļas nogalē nelielu izbraucienu pa pilsētiņu. Būs Priežkāpijas svētki ar ikgadējo vietējo gājienu un motobaikeru parādi.

-    Bet šovakar mēs tad dosimies mājup! – noteica motociklu braucējas un iedarbināja savus braucamrīkus.

Neparasti klusais vakara miers tika pārtraukts. Bet tas bija patīkama rūkoņa, gaidpilna. Gaidot nākamo dienu un kārtējos piedzīvojumus Priežkāpijā. Vārti aizvērās un motorūkoņa pamazām attālinājās, līdz apklusa pavisam.

Rūķēni, ieturējuši vakariņas ar Bertī garšīgajiem gaļas pīrādziņiem un kefīru, ierušinājās zem segas.

-          Pļāpiņ, vai tu jau guli? – ievaicājās Čāpstiņš.

-          Es domāju.

-          Par ko?

-          Par lieliski pavadīto dienu!

-          Es arī. Tas vēl ir tikai sākums. Neprastākie notikumi vēl tikai priekšā.

-          Tieši tā, brāl! Saldus sapņus, ar labu nakti!

-          Ar labu nakti, Pļāpiņ!

Čāpstiņa un Pļāpiņa modernie piedzīvojumi - vasara pie Vendijas omītes - turpinājums sekos!

Drīzumā jaunākā nodaļa par rūķēnu piedzīvojumiem Priežkāpijā.

Čāpstiņš un Pļāpiņš (pasaku romāns bērniem) 4. nodaļa - Labākā omīte pasaulē

Labākā omīte pasaulē

Bija jauks jūlija pirmdienas rīts. Starpkalnijā saule, nesteidzīgi pavērsusi savus starus pret namu jumtu korēm, apžilbināja ikvienu logu, kurā drīz tad bija pamanāma ierastā ikrīta rosība, un ļaudis, kā ierasts, devās ikdienas darba gaitās vai izbaudīja ikgadējo atvaļinājumu. Tādējādi daudzi nami atpūtās no ierastās dunoņas un izbaudīja klusumu un mieru, kamēr to iemītnieki bija izbraukuši ārpus pilsētas.

Rīts Klusajā ielā iesākās  neparasti rosīgi un satraukuma pilns.

Pēduši brokastis, rūķēni Čāpstiņš un Pļāpiņš priecīgi, ar mugursomām plecos, jautri dungodami soļoja pa Kluso ielu. Tētis un mamma pavadīdami māja ar rokām. Rūķēni atskatīdamies pamāja pretī.

Uz Kreimeņu ielas stūra abus sagaidīja Vendija. Viņas tētim bija Opel busiņš. Pakaļējie soli gan bija izņemti, lai bagāžniekā varētu novietot līdzi paņemtās somas. Taču tik un tā mašīnā vēl bija sešas vietas.

-          Labrīt, Drīnika kungs! Čau, vendij!

-                      Labrīt zēni! Kāds noskanojums? – jautri iebikstīdams abiem sānos, apjautājās Vendijas tētis.

-                    Labāks nevar būt! – attrauca Pļāpiņš.

-                    Cerams, ka Vendijas omītei dārzā ir arī zemenes – ierunājās Čāpstiņš, izvilkdams no kabatas košļājamo gumiju ar savu iecienīto bekona garšu – tas gadījumam, ja pa ceļam sagribēšies ko iekost.

-                    Vari būt mierīgs – ieķiķinājās Vendija. – Manai omītei ir daudzveidīgākais dārzs visā piekrastē. Pie tam, dažas dobes ir atvēlētas arī man. Ap šo laiku tur jābūt kaut kam jau gatavam. Taču būs ko pasvīst, jo mana omīte ir pati pedantiskākā omīte pasaulē un nepieļauj kaut mazāko nezāļu kumšķīti savā darzā.

-                    Ha, hā, - Pļāpiņš pārtrauca Vendiju. Tā kā tu tur kādu laiku neesi bijusi, tad tavās dobītēs noteikti ir ieperinājušās nezāles!

-                    Nekā tamlīdzīga! – dusmīgi attrauca Vendija! – Man ar Vecmāmiņu ir noruna, ka kamēr es neesmu, viņa izravē manas dobītes, savukārt es viņai pēcāk palīdzu šo to iestādīt. Pie tam, šonedēļ viņa grasījās pabeigt savas oranžērijas ārējo apdari un iestādīt tur pāris banānkokus un kokosa palmas.

-                    Kas ir oranžērija? – ievaicājās Čāpstiņš?

-                    Tā ir vieta, kur īpaši siltos apstākļos audzē dažādus lielus un mazus dienvidu augus – skaidroja Drīnika kungs. Mana mamma ir kā apsēsta ar augiem. Oranžērija ir viņas pēdejais projekts. Tur nu mums būs arī sava roka jāpieliek.

-                    Es stādīšu kakao koku! Savu izvēli pārliecinoši atklāja Pļāpiņš. Lai var katru dienu ēst svaigu šokolādi un pagatavot garšīgu saldējuma kokteili!

Pārējie iesmējās.

-          Jāprasa omītei, norādīja Vendija. – Ja viņa būs ar mieru, tad tas būtu jauki! Kaut ko tik fantastisku jūs zēni vēl nebūsiet redzējuši!

-          Čāpstiņš jau samierinājies ar veco patiesību, ka tie kas nestrādā, tiem nebūs ēst. – piemetināja Pļāpiņš. –

Čāpstiņš viegli pamāja, apņēmīgi iekāpa mašīnā un aizcirta durvis. Pārējie nelikās pārsteigti par rūķēna rīcību un arī ieņēma vietas mašīnā. Drīnika kungs pārlaida skatu pār somām bagažniekā, aizvēra pakaļējās durvis, iekāpa mašīnā. Ceļojums pretī jūras svaigajam gaisam ar neparastās vasaras jautrajiem piedzīvojumiem varēja sākties.

Auto izlīkumoja pa Starpkalnijas ielām un pa plato lielceļu aiztrauca dienvidu virzienā. Pilsēta palika krietni aiz muguras.

Šoseja sadalīja Starpkalnus divs daļās. Izbraucot ārpus pilsētas, visapkārt pletās zaļas pļavas ar sarkano magoņu un dzelteno saulespuķu plantācijām. Laukos sāka ienākties rudzi, kviesi un mieži. Zeltainās rapšu audzes laistīties laistījās debesīs kāpjošās saules staros.

Baltie mākonīši lēnajā austrumu vējā kā piesardzīgi gājēji šķērsoja pelēko autostrādi, kas kā gara čūska ar daudzkrāsainu automašīnu rakstiem aizvijās tālumā. Un, ja labi ieskatījās, tad iztālēm varēja pamanīt augsto priežu pelēkzaļos stāvus.

Līdztekus ceļam kā sentēvu josta, ūdeņus saulē žibinādama, uz jūru steidzās krāšņākā apkārtnes upe Straujtece. Upe sakās Starpkalnu virsotnē, kur savākdama pazemes avotu ūdeņus, trīsdesmit sešu pieteku ielokā kļuva arvien platāka un straujāka. Interesanti bija, ka divdesmit četras tās pietekas šķērsoja šoseju un līdz ar to pār tām veda divdesmit četri tilti. Katram no tiem bija savs nosaukums.

Tuvojoties piejūras kāpu zonai, Straujteces kreisajā pusē parādījās arī elektrovilciena līnija. Šosejas abās pusēs bija pamanāmas nelielas mājiņas un labi iekoptas pludmales. Pa upi, buras izslējuši, spirgto rīta vēju baudīja atpūtnieki uz jahtām. Šur tur garām aiztraucās pa kādai motorlaivai un uz piejūras kūrortu Priežkāpiju atpūtniekus veda kuģītis.

Ar strauju dunoņu tuvējā stacijā pienāca vilciens, un ļaudis kā bites izspurdza no vagoniem – tāda aina bija vērojama pa automašīnas logu, un bērni vērās apkārt kā uz brīnumu, mutes ieplētuši.

Tā nemanot Priežkāpija bija sasniegta. Auto iebrauca ļaužu pārpilnajāš ielās. Izbraucis cauri kūrorta centram, Drīnika kungs izvēlējās mazu ieliņu ar visai atbilstošu nosaukumu – Kāpu iela. Ielas vienā pusē saceltas nelielas 2-3 stāvu mājiņas ar apzaļumotiem žogiem, bet otrā kā liels mūris pletās kāpu un priežu mežu cēlie stāvi.

Mašīna apstājās ielas galā pie šīs ielas lielākās un krāšņākās mājas, ko ieskāva plašs jasmīnkrūmu un kadiķu puduru žogs, kas veidoja saskanīgu ansambli ar ielas otrā pusē plešošo priežu mežu. Žogs bija izgatavots no metāla un ieturēts senlaicīgos Jūgendstila vijīgos motīvos. Lēni un cienīgi atvērās elektroniskie vārti un braucēji iebrauca plašā pagalmā, kur apmeta loku pa bruģēto celiņu ap strūklaku un piestāja pie trīsstāvīgas ēkas, kas drīzāk atgādināja pili nevis vasarnīcu. Durvju priekšā bija trīsstūrveida lievenis ar jumtiņu, kam abās pusēs pavērās plaša lodžija. Tad sekoja trešais stāvs ar plašiem logiem. Pie mājas bija masts, kurā braši plīvoja vēja brāļu ordeņa karogs. Pats lievenis bija diezgan plašs. Tur bija podiņos iekārtas vasaras puķes un krāšņs dīvāns ar ovālveida galdu. Vienā stūrī starp sijām bija piesiets šūpuļtīkls. No tā kaut kas izkāpa un strauji tuvojāš mašīnai.

-          Hello, Pīter, hello Vendij! – iesaucās kāda diezgan jautra balss.

-          Hello, Bertī! – attrauca Vendija un Čāpstiņam un Pļāpiņam par izbrīnu strauji ieleca omītes apskāvienos.

Pāris reižu apgriezusi mazmeitu ap sevi, omīte viņu noskūpstīja, ka nošmaukstēja vien. Tad sarokojās ar Pīteru un sparīgi ieknieba abiem rūķu puikām vaigos.

-          Jūs laikam esat Pļāpiņš un Čāpstiņš – Vendijas draugi un skolasbiedri. Esmu par jums dzidējusi.

-          Labdien, Drīnika kundze! – iesāka Čāpstiņš.

-          Zēni, beigsim familiaritātes! Tā kā esmu vēl diezgan jauna, vismaz tāda vēl jūtos, tad sauciet mani vienkārši par Bertī.

-          Omītei nepatīk, ka viņu sauc uzvārdā vai par omīti, tāpēc mēs viņu saucam vienkārši Bertī – iečukstēja zēniem ausī Vendija.

-          Vendijas tēvs piekrītoši pamāja un apvaicājās: - Kā klājas, Bertī?

-          Paldies, mīļais! Nedaudz piekusu! Diezgan agri biju augšā un visu sagatavoju jūsu atbraukšanai. Tāpēc nedaudz atlaidos šūpuļtīklā. Bet ko nu par to! Nāciet, lūdzu, iekšā. Likšu Gerjonam ienest jūsu somas.

-          Kas ir Gerjons? – apjautājās Pļāpiņš?

-          Gerjons ir omītes pārvaldnieks un ir atbildīgs par omītes īpašumu – klāstīja Vendija.

-          Man ir arī dārznieks. Viņš paveicis lielisku darbu, lai realizētu manas trakās idejas. – piemetināja omīte.

-          Bertī vienmēr ir aizrāvusies ar botāniku. Viņai ir pat diploms ainavu arhitektūrā. – zīmīgi piebilda Vendijas tēvs.

-          Jā, tev nu gan ir superīga omīte! – priecājās Čāpstiņš

-          Jā, labākā omīte pasaulē! – turpināja Pļāpiņš – Un drīz būs arī savi banāni, kokosrieksti un šokolāde...

Bertī pasmaidīja, apskāva abus zēnus un aizvēra aiz visiem durvis.

Čāpstiņš un Pļāpiņš (pasaku romāns bērniem) 3. nodaļa - Gatavošanās jautrajām vasaras brīvdienām

Gatavošanās jautrajām vasaras brīvdienām

Vasara modernajā zemeslodē starp 5 moderniem pakalniem - modernajā Starpkalnijas pilsētā zēla plašumā. Tikko kā bija noziedējušas ābeles un ceriņi un saplaukuši baltie jasmīni. Vietējās puķu dobēs krāšņi ziedus pacēluši puķuzirņi. Krāšņās strūklakas aktīvi pludināja savas krāsainās ūdens tērcītes, zem kurām patvērumu no karstās saules meklēja rūķi un rūķenes.

Vietējo rūķēnu  dzīvē bija gaidāms kārtējais interesantais notikums – ciemošanās pie Vendijas  omītes Forsīdijā. Tas gan nebūtu nekas īpašs... taču Vendijas omīte, par spīti saviem gadiem, labi spēlēja futbolu un labprāt izbrauca riksi ar savu motociklu. Viņa bija pat iestājusies Brīdija motobraukšanas biedrībā un katru gadu apmeklēja biedrības salidojumu, kas vietējā jūrmalas kūrortzonā bija plaši apmeklēts un iecienīts ikgadējs pasākums.

Čāpstiņš un Pļāpiņš kravāja ceļasomas, kad piezvanīja Vendija, lai vēlreiz atgādinātu, ko omīte cieši piekodinājusi paņemt līdzi.

-          Čau, Pļāpiņ! Rīt tad braucam jautrajā vasaras piedzīvojumā?

-          Kā tad, kā tad! – jautri attrauca Pļāpiņš.

-          Gribēju vēlreiz Tev atgādināt, kas obligāti jāpaņem līdzi. Uz manu omīti var droši paļauties. Ja viņa, ko saka, tad tas ir kā lietus no skaidrām debesīm.

-          Tev ir superīga omīte! Priecājos, ka viņa bija ar mieru arī mūs pieskatīt!

-          Tā jau ir. Tētim ar mammu jāstrādā un šeit, Starpkalnijā, pavadīt visu vasaru nebūt diez ko interesanti, it īpaši ja ir omīte, kas mīl sportot, braukt ar moci un dzīvo netālu no pašas pludmales. Jau sen gribēju kārtīgi izpeldēties.

-          Par godu šim notikumam man tētis nopirka īpašu piepūšamo matraci. Kad to piepūš, uz tā var novietot vai veselu armijas bataljonu.

-          Jauki! Starp citu, atcerējos, omīte teica, ka viņai esot arī laiva, tikai nedaudz jānodarvo un pēcāk jānokrāso. Sen neesot lietota.

-          Nekādu problēmu. Krāsot es māku, ne velti par pēdējo Sarkangailījas zīmējumu dabūju desmitnieku.

-          Tev jau tagad labas atzīmes vien liks, kā nekā skolas goda varonis, bet mūs pētīs vai caur lupu.

-          Ha, hā! – sarunā iesaistījās arī Čāpstiņš! Čau, Vendij! Pļāpiņam jau pēc atkārtotas pekstiņu izstrādāšanas Driblīša kungs sportā piesolīja vairākus desmitus atspiedienu uz rokām.

-          Čau, čau! Principā, tika mums visiem un katram rudenī vismaz 50 atspiedieni būs jānodemonstrē – nopūtāsVendija un bažīgi iejautājās - Vai tu arī esi gatavs atpūtas priekiem un ar mieru nedaudz arī pastrādāt?

-          Atpūsties vienmēr gatavs. Bet kāpēc būs jāstrādā? Es gribu vasarā atpūsties!

-          Tad Tev būs nepieciešam omītes šūpuļtīkls. Pēc pusdienām viņa vienmēr tajā atpūšas – nomējās Vendija.

-          Un tā tu nodeldēsi savu fizisko formu un neuztaisīsi pat 20 atspiedienus! Nāksies vien savu roku pielikt. – attrauca Pļāpiņš, kurš jau, kā vienmēr, bija nedaudz pazondējis, ka Vendijas omītei ir plāšs dārzs ar zālienu futbola spēlēšanai un sakņu dārziņš, lai vasarā varētu uzņem dabīgos vitamīnus.

-          Pie tam, tik garšīgas zemenes un avenes, kādas ir manai omītei, nav nekur citur visā Forsīdijā. Katru gadu mēs tās novācam un reizi nedēļā vedam uz tirgu pārdot. Starp citu, omīte teica, ka no iegūtās pārdošanas naudas, kādu nieku mēs varēšot sev paturēt – piemetināja Vendija.

-          Tad es piedalos! – iepriecināts bija Čāpstiņš. Vendija ar Pļāpiņu līksmi ķiķināja. Tad Vendija palika nopietna un rūķēni varēja saklausīt, kā viņa nočaukstina papīru un sarata, ka tas ir lielais līdzņemšanas saraksts.

-          Tātad... – Vendija zīmīgi noklepojās – noteikti līdzi paņemiet peldbikses, lai varētu peldēties, dvieli, pretiedeguma krēmu, jo, kā teica, omīte, tad ap pusdienlaiku saule it īpaši karsējot un daži jau esot nosviluši kā bietes. Vēl noteikti paņemiet līdzi kompasu, jo būšot jādodas uz kaut kādu tur Raibo mežu, kurš neesot nevienā kartē. To zinot tikai omīte un kaut kāds Misters Zerbiekste. Viņa sīkāk neko nepaskaidroja, tikai piemetināja, ka kas daudz gribot zināt, ātri paliekot vecs. Vēl vajadzētu makšķerēšanas piederumu veikalā nopirkt makšķeri. Tārpi omītei esot dārzā. Vēl viņa kaut ko teica par Ņirbošo Tauriņu pļavu, tā kā neliels tīkls arī noderētu.

-          Mēs tūlīt saliksim somas un aiziesim līdz veikalam. Vēl jābūt vaļā – pulkstenī paskatījās Pļāpiņš un arī Čāpstiņš bija gatavs kaut tūlīt skriet uz veikalu. Taču draugs viņu atrunāja un tāpēc rūķēns vēl cītīgi pārbaudīja, vai viss nepieciešamais ir ielikts. Nemaz nerunājot par košļājamajām gumijām ar bekona garšu, kas Čāpstiņam ļoti gāja pie sirds.

Sakārtojuši somas un saņēmuši vēl nedaudz naudas no vecākiem, abi rūķēni devās uz makšķernieku veikalu. Veikals atradās Nēģu ielā ar zīmīgu numuru 12. Tas jau divpadsmito gadu piederēja kādam Lasīša kungam.

Kad zēni iegāja veikalā, tā īpašnieks, pavecs kungs ar melnām ūsiņām un pelēkā ādas vestē ņēmās gar makšķerāķiem un dažāda veida pludiņiem. Viņš tos kārtoja plauktos, pieškirdams katram cenu zīmi. Ieraudzījis zēnus, vīrs panācās pretī.

-          Labvakar, bērni! Kā varu pakalpot?

-          Labvakar! Mēs dodamies atpūsties uz Forsīdiju – iesāka Pļāpiņš

-          Un labprāt pamakšķerētu, tāpēc gribam nopirkt makšķeri. Ko Jūs mums ieteiktu? – turpināja Čāpstiņš.

-          Cik jauki! It īpaši vasaras sezonā Forsīdijā, kā esmu dzirdējis, ir daudz apmeklētāju. Cerams, ka nedodaties turp vieni. Tādā ļaužu pūlī  vieniem pašiem atrasties nav prāta darbs.

-          Nē, mēs dodamies Pie Vendijas omītes. Viņai patīk spēlēt futbolu un viņa prot braukt ar moci, gan jau arī makšķerēt pratīs, tā kā mēs ņemsim pašas labākās makšķeres – strikti noteica Čāpstiņš. Pļāpiņš uz viņu dusmīgi paskatījās un teica Lasīša kungam:

-          Atvainojiet par mana drauga  netaktiskumu. Mēs tik tiešām dodamies pie omītes.

-          Ko tad makšķerēsiet, lasi vai varbūt lielo samu?

-          Es domāju, ka piemājas dīķī visticamāk būs karūsas, vēdzeles vai citas sīkas zivtiņas.

-          Kā tad, kā tad. Lai brauktu jūrā, ir nepieciešams īpašs aprīkojums un tam man ir nepieciešama jūsu vecāku atļauja.

-          Bet mums ir laiva! – piemetināja Cāpstiņš – Tiesa gan vēl ne īsti braukšanas kārtībā, taču mēs to saremontēsim.

Pļāpiņš iebukņīja Cāpstiņam sānos un turpināja sarunu ar Lasīša kungu.

-          Mēs ņemsim kaut ko, kas ir labi piemērots mazu un vidēju zivtiņu ķeršanai Lieliem zvejas tīkliem mums nemaz nav tik daudz naudas. Pie tam, esmu lasījis, ka zveja ir atļauta noteiktā laikā, saņemot īpašu vietējās domes atļauju, taču mums tādu, diemžēl, nav. Tāpēc mēs izlīdzēsimies ar nelielām makšķerēm, kas ir ērti pārnēsājamas un viegli lietojamas.

-          Tad nāciet man līdzi. Mums veikalā ir tieši kaut kas priekš jums ar īpašu viegli izvelkamu vizuli.Pie tam, makšķere ir saliekama un komplektā līdzi nāk arī āķis.

-          Jauki, mēs to ņemam! – noteica Pļāpiņš un abi rūķēni noskatījās, cik veikli pārdevējs salika un izjauca makšķeri.

Samaksājuši par pirkumu, abi draugi nopirka arī kompasu un tauriņu ķeramo tīklu.

Izgājuši ārā uz ielas, abi naski soļoja mājup!

-          Tu nu gan esi labais! – pārmeta Pļāpiņš. Stāstīt pārdevējam par visu, ko mēs darīsim vasarā. Ja nu par to uzzina visa pilsēta? Nebūtu vēlams, ka Zizlīša kunga pierakstos būtu atzīmēta arī nelikumīga malu zvejniecība.

-          To gan es nepadomāju! – bažīgi  nočukstēja Čāpstiņš.

-                      Bet galvenais, ka makšķeres mums ir rokā un varēsim praksē izmēģināt Čiekurīša kunga stāstīto par dažādām upju, ezeru un jūras zivīm. Aidā jautrajos piedzīvojumos!

Čāpstiņš un Pļāpiņš ( pasaku romāns bērniem) 2.nodaļa - Mācību gada noslēguma ekskursija jeb Sarkangailījas krokodila medības

Mācību gada noslēguma ekskursija jeb Sarkangailījas krokodila medības

Bija jauka jūnija diena. Mācības Starpkalnijas vidusskolā bija beigušās. Atzīmes izliktas un liecības iegūlušas plauktā līdz rudenim. 3. klases skolēni devās gada visjautrākajā ekskursijā uz Sarkangailījas Nacionālo Parku.

- Iekāpt, iekāpt!- sauca Vendālas jaunkundze            un Starpkalnijas vidusskolas sākumskolas skolēni steidzīgi drūzmējās pie autobusa ieejas. Viņa pati iekāpa pēdējā, kad visi skolēni bija sakāpuši autobusā. Iekšpusē visus sasēdināja Čiekurīša kungs.

- Grozītis un Šķēriņš, Darbītis un Saulgozis, Mendija un Vendija, Pauls un Verners, Sallija un Nellija, Čāpstiņš un Pļāpiņš, Rūdis un Pēcis, Dana un Santa. Vai visiem ir ērti? – taujāja Čiekurīša kungs.

- Jā, jā! Viss ir labi. – attrauca ekskursanti.

Pašā priekšā sēdēja Vendālas jaunkundze ar Čiekurīša kungu. Aiz viņiem – Tabliņas kundze ar dažādām kastītēm un zāļu aptieciņām. Viņa bija tik ilgi stāstījusi Labiņa kungam, cik ļoti viņai patīk dzīvnieki, ka tas atļāva viņai braukt līdzi. Pats direktors devās ekskursijā ar savu septīto klasi. Taču līdzi pieteicās arī mūzikas skolotājs Koklīša kungs ar savu sievu mākslinieci Antru Koklīti un vizuālās mākslas skolotāja Randāla jaunkundze. Tā ekskursija solījās būt ļoti interesanta un nodarbēm pārpilna.

-          Sēžam rātni un autobusā neko neēdam – atgādināja Vendālas jaunkundze un zīmīgi paskatījās uz Čāpstiņu. Pārējie braucēji līksmi iesmējās.

-          Es kārtīgi paēdu brokastis! – attrauca rūķēns un vēsā mierā turpināja žļembāt košļājamo gumiju ar bekona garšu, kas bija pēdējās modes kliedziens un ļoti gāja pie sirds tiem, kam bija problēmas ar ilglaicīgu neēšanu.

-          Tad labi!- Vendālas jaunkundze nopūtās un veikli apsēdās blakus Čiekurītim.

-          Šodien jauks laiks, tieši kā radīts ekskursijai uz dabas parku.

-          Uz kurieni mēs īsti braucam? – ievaicājās Mendija.

-          Uz Sarkangailīju. Tā atrodas divu stundu braucienā no Starpkalnijas - attrauca Pļāpiņš. Es vakar paskatījos internetā. Tā ir diezgan sena pilsēta ar varen jancīgu baznīcas torni.

-          Pļāpiņam taisnība, - ierunājās Čiekurīša kungs - Pilsēta dibināta 1565. gadā. To dibinājuši itāļu magnāti. Tāpēc pilsētā jūtama senlaicīga aura. Un baznīca arī celta Renesanses stilā.

-          Kas ir Renesanse? – skolēni gribēja zināt?

-          Renesanse – iesāka Čiekurīša kungs – ir laika posms ap 1500. gadu, kad pēc ilgiem baznīcas kundzības gadiem par pamatvērtību tika atzīta dzīvība uz Zemes. Un līdz ar to, arī arhitektūrā tika izmantotas smagnējākas formas, kas koncentrējās ap zemi. Daudz tika celtas kupolveidīgas celtnes un sāka dominēt apaļas un liektas līnijas dekoros un daudz izmantoja arkas. Kad nokļūsim tur, tad jūs paši redzēsiet, cik daudz pusapļveidīgu arku ir sastopams ēku dekoros. Un baznīcas tornis tiešām ir interesants, jo to grezno sarkans gailis, kas ir pilsētas goda simbols.

-          Kāpēc tā? – ieinteresēti ievaicājās Pļāpiņš.

-          Runā, ka savulaik, itāļu magnāti audzējuši gaiļus. Kādu vasaru pilsētu apsēdušas tuvējo mežu lapsas. Tās uzbrukušas pilsētai, jo bijušas badā. Tad, lai cīnītos ar tām, vietējie bagātnieki uzrīdījuši tām gaiļus. Tie savukārt noknābājuši lapsas ar saviem spicajiem knābjiem tā, ka pilsētas tuvumā tās vairs neesot manītas. Līdz ar to pilētai devuši nosaukumu Sarkangailīja.

-          Cik interesanti, Čiekurīša kungs! Ar aizrautību iesaucās arī Vendālas jaunkundze.

-          Tur gan būs daudz ko gleznot! – priecājās Randāla jaunkundze un Koklīša kundze bija ar viņu vienisprātis.

-          Pie tam, mēs gaiļus varēsim apskatīt arī Nacionālajā parkā - Čiekurītis piemetināja.

-          Urā!!! – bērni priecīgi iesaucās. Bet ko mēs darīsim pa ceļam?

-          Es zinu! – nosvērti teica Koklīša kungs- Mēs dziedāsim! – un izvilka no ietvara savu ģitāru, kuru viņš vienmēr ņēma līdz saviesīgos pasākumos. Tā skolas koncertos viņš vienmēr priecēja skolas darbiniekus, skolēnus un viņu vecākus ar jauku ģitārspēli, ko visi gaidīja ar lielu nepacietību.

Pārspriežot ekskursijas maršrutu un vienojoties jautrās dziesmās divas stundas pagāja nemanot. Autobuss jau drīz pārvietojās par Sarkangailījas senajām ieliņām, jo kā jau Čiekurīša kungs minēja, pilsēta bija veca un jaunu celtņu šeit tikpat kā nebija, ja neskaita lielveikalus, kas iespiedušies starp vecajām ēkām, centrālo banku un benzīntanku.

-          Paskatieties, - Pļāpiņš iesaucās! - baznīcas gailis tik tiešām sarkans!

-          Jā, jā! Attrauca Mendija! Tāpat kā tava seja, kad esi pastrādājis kādus nedarbus! – un pārējie atkal smējās vēderus turēdami. Pat Čāpstiņš ieķiķinājās, bet tūlīt apklusa, jo Pļāpiņš tik zīmīgi uz visiem paskatījās, noplātīja rokas un teica:

-          Mēs esam tālu no Starpkalnijas, ar vairākiem pieaugušajiem un Tabliņas kundze ir paņēmusi diezgan daudz ārstniecības līdzekļus aptieciņā. Kas gan ārkārtējs varētu notikt? Ja nu vienīgi izbēgt tīģeris vai kādu aprīt krokodils. Bet cik man zināms tīģerus tur aplokā, kam priekšā ir dzelzs restes.

-          Krokodili Sarkangailījas Nacionālajā parkā nav novēroti. Vismaz par to mēs varam būt mierīgi, ka Pļāpiņš viņu redzeslokā negadīsies – strikti noteica Čiekurīša kungs un Vendālas jaunkundze zīmīgi ieklepojās, par ko pārējiem atkal bija lielu lielie smiekli.

Autobuss, izlīkumojis pa Sarkandailījas ielām, izbrauca uz neliela lauku ceļa, kas gan bija noasfaltēts, un nobraucis kādas desmit minūtes, nogriezās pa labi, kur bija norāde Sarkandalījas Nacionālais parks un pa palmu ieskautu aleju nobrauca vēl kādus 5 kilometrus. Tad autobuss pagriezās un apstājās lielā stāvvietā. Vendālas jaunkundze un Čiekurīša kungs izkāpa un devās pie kases, lai pasūtītu visiem ieejas biļetes. Parks bija ļoti plašs un vairākas vietas apskatīt bija paredzēts braucot īpašā Nacionālā parka busiņā. Vendālas jaunkundze ar Čiekurīša kungu atgriezās autobusā un paziņoja bērniem:

-          Tālāk parka teritorijā mēs pārvietosimies ar ekskursijas busiņu bez jumta. Tā kā ņemam līdzi somu ar ēdamo, siltāku jaku un stājamies ārā pie autobusa. Tabliņas kundze, neaizmirstiet aptieciņu ar pašu nepieciešamāko. Pārējo atstāsim šeit autobusā. Ja nu kas, tad atbrauksim pakaļ, ja vajadzēs ko nopietnāku ārstēt.

Tā bērni un skolotāji pārnesa nepieciešamās mantas no lielā autobusa mazajā busiņā ar žirafes attēlu uz sāniem un ekskursija varēja sākties.

-          Skatieties, re, kur lamas, bet, re, kur kamieļi! – jūsmoja bērni.

-          Un ganībās ganās arī savvaļas zirgi! Vienmēr esmu vēlējusies redzēt īstu savvaļas zirgu! - Jūsmoja Vendālas jaunkundze.

-          Jā, zirgi, zirgi... - piekrita Koklīša, Randāles jaunkundze un Tabliņas kundze.

-          Es gan beidzot gribētu redzēt izslavētos Sarkangalījas gaiļus! ierunājās arī Koklīša kungs.

-          Mēs arī, mēs arī! - iesaucās bērni.

-          Bet tad mums būs jāizkāpj no autobusa skatu laukumā un tālāk jādodas ar kājām. Pie reizes varēsim apskatīt arī trušus, pērtiķus, ķengurus un koala – pētot karti norādīja Čiekurīša kungs.

Sastājušies pa pāriem, skolēni devās pa speciāli izveidotu garu laipu. Un tur jau viņi bija. Krāšņām sekstēm plīvojot, dažnedažādu šķirņu gaiļi bija aplūkojami dažādos aplokos.

-          Interesanti, vai viņi arī kož? – ievaicājās Pļāpiņš. Un Čiekrīša kungs tūlīt sāka stāstīt atgadījumu no savas bērnības, kad kaimiņu gailis viņam ieknābis dibenā, par ko visi ļoti gardi nosmējušies.

-          Man toreiz bija apmēram tikpat gadu cik jums. Un nodomāju, ka gaili taču var paglaudīt. Bet šis kā es tuvojos, apcirtās uz otru pusi un metās man virsū un ieknāba dibenā. Taču tas gan bija skats, kad no kaimiņu sētas ārā un pār žogam savā sētā iekšā. Pērienu dabūju kārtīgu, jo šorti bija tikko nopirkti, bet tajos jau caurums... – savā bērnības piedzīvojumā dalījās Čiekurīša kungs.

Čāpstiņš piegāja pie viena no gaiļiem:

-          Labdien, gaiļa kungs! Bē bē bē! Iznāc un ieknāb man ja vari! - viņš kaitināja gaili. Taču tas laikam bija pieradis pie pārlieku lielas uzmanības vai nesaprata rūķēna teikto un izslēja seksti vēl augstāk un lepni pietipināja pie žoga, paskatījās uz Čāpstiņu un sapratis, ka šis viņam graudus nedos, devās uz otru aploka galu. Čāpstiņš pakaļ vien noskatījās.

-          Klau, Čāpstiņ, - ierunājās Pļāpiņš – no tevis pat gailis nebaidās. Ja es būtu aplokā, tad es gan tam gailim parādītu. Esmu lasījis grāmatās par senajām vēršu cīņām, kad rūķus ielaida arēnā un tiem pretī izlaida vēršus. Tur gan notikās cīņa uz dzīvību un nāvi. Būtu man sarkans lakats, tad es tev parādītu īstu cīņu. Bet aizmirsu mājās...

-          Varbūt piezvani slavenajām krievu babiņām, lai tev aizdod. Ziediņš un Matrjona... tā laikam viņas sauca... – iespurdzās Mendija un atkal visi smējās vēderus turēdami.

-          Nu gan dosimies tālāk! Gribētos jau arī kaut kad to pikniku sarīkot, vai ne, Pļāpiņ? – situāciju izglāba Vendijas jaunkundze, papliķējot dusmīgajam Pļāpiņam pa plecu. – Mums vēl daudz ko apskatīt. Apskatīsimies trušus, ķengurus un koala, tad dosimies uz piknika zonu.

-          Tur ir arī iesmi un grils, tā kā varēsim cept desiņas! – piemetināja Čiekurīša kungs.

-          Man ir līdzi nedaudz kartupeļu, - ierunājās Tabliņas kundze. Arī Koklīšiem līdzi bija kartupeļi, tā kā pikniks solījās būt grandiozs. Un kas var būt labāks par folijā ceptiem kartupeļiem...

Tā visi staigāja no nožogojuma uz nožogojumu. Pabaroja trušus ar burkāniem un zāles stiebriem, izsmējās par pērtiķu jociņiem. Taču tad Pļāpiņš ieraudzīja, izkārtni, ka drīzumā tiek atklāta tropu māja. Pasaucis draugus maliņām, viņš klusi teica:

-          Klau, kā būtu, ja mēs ielavītos iekšā un apskatītos? Varu derēt, ka tur ir krokodili.

-          Vai!... Tad es labāk nē.- bailīgi uz Pļāpiņu paraudzījās Čāpstiņš.

-          Nē, nu, protams, tu jau vari doties ar pārējiem uz piknika zonu, taču iedomājies, kāds pārējiem būs pārsteigums, ka tev izdevies redzēt krokodilu, kurš vēl nav sagatavots apskatei! - Pļāpiņš zīmīgi paskatījās uz Čāpstiņu un pārējie iesmējās, jo zināms, ka Čāpstiņš ar drosmi vis neizcēlās.

-          Kāds jau autobusā teica, ka krokodili Sarkangailījā nebūšot... – ieķiķinājās Mendija.

-          Bet tieši tāpēc to vajag pārbaudīt. – atrunas nepieņēma Pļāpiņš. – Kurš piedalās?

Pieteicās gandrīz visi. Bet lai nerastos aizdomas, nolēma Tropu mājā ielavīties pa vienam. Tā sagaidīja brīdi, kad pieaugušie, sastādījuši visus pa pāriem, devās pa priekšu uz piknika laukumu, uz kuru veda ceļš pa labi. Taču aizmugurējie pa vienam aizlavījās pa kreisi. Pļāpiņš gāja pa priekšu.

-          Mums palaimējies, - viņš teica, - aizmugurējās durvis ir vaļā.

-          Ka tik mūs nepamana kāds no strādniekiem! – bailīgi apkārt lūkojās Mendija.

-          Nekas, tad es notēlošu, ka esam apmaldījušies... – acis izvalbījusi demonstrēja Sallija.

Draugi klusām ielavījās pa sānu durvīm Tropu mājā.

-          Te gan ir karsts! – iesaucās Vendija.

-          Bet te jau nav Ziemeļpols – attrauca Rūdis un pārējie smējās.

-          Tieši tā, kā Čiekurīša kungs stāstīja, ka tropos augot liānas un baobabi. – piemetināja Pauls.

-          Ka tik kāda čūska neizlien no šiem džungļiem, - Verners šaubīgi paraudzījās apkārt.

-          Nesatraucies! – attrauca Pļāpiņš. Tā nu šie tev ļaus šeit brīvā vaļā ap kokiem tīties kobrām. Domāju, ka te būs vienkārši eja, bet čūskas varēs aplūkot atsevišķā nodalījumā.

Pārējie nomierinājās un sekoja Pļāpiņam. Pēdējais, bailīgi apkārt lūkodamies, gāja Čāpstiņš. Nogājuši gar bruņurupuču, varžu, ķirzaku, pērtiķu, pat tīģeru aplokam, draugi apstājās pie nožogojuma, kur skaidri bija uzrakstīts „Krokodīlu dīķis”. Krokodīlu gan nemanīja, bet toties vārtiņi, pa kuriem acīmredzot piegādāja rāpulim barību, bija vaļā.

-          Es lasīju, ka krokodili nemīl publiku un mīl slēpties. – ieteicās Pļāpiņš.

-          Bet varbūt te krokodili vēl nemaz nav ievietoti – norādīja Mendija. – Tā arī varētu būt, citādi mēs viņu te kaut kur redzētu. Neticu, ka viņš slēpjas kaut kur pašā galā. Ūdens te ir pilnīgi dzidrs un redzama katra dīķa dibena spraudziņa.

Tik tiešām dīķis bija dzidrs un caurspīdīgs kā spogulis. Taču draugi nebija iedomājušies, ka vārtiņi varētu nebūt cieši aiztaisīti un slēdzis atsprādzis vaļā. Tā arī bija noticis un krokodils, kurš šorīt ticis šeit atvests un ievietots, bija izrāpies no nožogojuma un aizrāpojis aiz stūra, kur pletās pērtiķu liānas. Viņš mierīgi tiesāja gaļas gabalu, kurš bija izkritis kādam no kopējiem.

Dana to pamanīja pirmā un rūķēni sastinga bailēs. Taču Pļāpiņš neapmulsa.

-          Būtu virve, es varētu pielavīties viņam no mugurpuses un apmest to ap žokli, lai tas nevarētu nevienu sakost! – paziņoja rūķēns.

-          Bet jau nu viņš tev iekož? – pārējie bažījās.

-          Es izdomāju! – nočukstēja rūķēns. – Norausim liānu un ar to mēģināsim sagūstīt krokodilu. Verners, Čāpstiņš, Rūdis un Pēcis pie priekšas, pārējie no aizmugures.

-          Kāpēc es no priekšas? – iebilda Čāpstiņš. - Ja nu viņš man iekož?

-          Nebaidies, neiekodīs. Pa visiem mēs viņu sagūstīsim. Iedomājies tikai, tā būs sensācija. Bariņš skolēnu noķer no dīķa izbēgušu krokodilu. Mēs kļūsim slaveni visā skolā – Čāpstiņš jūsmoja.

Draugi norāva pāris tuvumā esošās liānas. Krokodīls sadzirdējis troksni, pagrieza galvu, bet viņam virsū tika uzmesta liāna un viņš bezspēcīgi kārpīja dusmās zemi.

Tad, kur bija, kur ne, pie ķērājiem piesteidzās Čiekurīša kungs un Koklīša kungs.

-          Ak, re, kur jūs esat! Mēs jau domājām, ka kaut kas nav kārtībā, kad skaits ar katru minūti kļuva arvien mazāks. Kad jūs sākāt pazust, mēs nolēmām, ka jādodas nopakaļ. Un neesmu kļūdījies. Ātri, palīdziet, liekam virvi viņam apkārt, lai mazāk var pakustēties!

Kopīgiem spēkiem viņi nosaitēja krokodilu un Čiekurīša kungs izsauca Nacionālā parka apkalpi.

-          Kur jums prāts zēni! – dusmojās Koklītis. Krokodīls varēja jūs sakost!

-          Bet tagad nesakodīs, Koklīša kungs! Ja mēs nebūtu šeit ielavījušies, tad viņš varēja sakost citus un arī kādu no Tropu mājas iemītniekiem! – skolēni iesaucās!

-          Starpkalnijas vidusskolēni, - ar uzslavu ierunājās Sarkangailījas Nacionālā parka direktors. - Jūs paveicāt drosmīgu darbu. Ja nebūtu Jūs, tad krokodils varēja tik tiešām kādu sakost. Prieks, ka uz šīs zemeslodes ir apzinīgi un drosmīgi rūķēni! Es noteikti saukšu pie atbildības kopēju. Drošībai šajā zoodārzā jābūt pirmajā vietā. Labi, ka Tropu māja nebija vēl atvērta apmeklētājiem.

-           Nu, klase! Jūs mūs pamatīgi pārbaidījāt! – pārmetoši iesāka Vendālas jaunkundze. – Un nemaz neprasīšu, kam pieder šī neprātīgā ideja doties apmeklētājiem neatvērtajā parka daļā. Kāds varēja gūt savainojumus vai iet bojā. Taču... Es ar jums lepojos! It īpaši ar Tevi, - viņa uzsmaidīja Pļāpiņam un apskāva rūķēnu.Un ceru, ka direktors Labiņa kungs arī to novērtēs, kad izliks diplomu par drošsirdību skolas gaitenī pie sienas. Tagad visi pēc kārtas pie Tabliņas kundzes.

-          Skolotāj, varbūt nevajag – bažīgi ierunājās Čāpstiņš.

-          Vajag, vajag. Lai nākamreiz pārgalvīga rīcība nenāk prātā! - Līksmi attrauca Čiekurīša kungs.

-          Un kā balva iemaksātā nauda par parka apmeklējumu tiks atgriezta atpakaļ, Šī ekskursija jums šodien par brīvu – paziņoja Nacionālā parka direktors. – Kā arī iespēja visiem nobildēties šeit pat tropu mājā pie „Krokodīlu dīķa”. Es jūs visus ar prieku nobildēšu.

-          Urā!!!- jūsmoja rūķēni.

Pēc kārtīga Tabliņas kundzes apmeklējuma parka autobusā, visi nobildējās un piknika zonā cepa desiņas. Pieaugušie ar interesi noklausījās, kā Pļāpiņš izdomāja doties uz Tropu māju, kā rūķēni pa vienam aizlavījās no skolotājiem un kā viņi atskārta, ka Tropu mājā ir izbēdzis krokodils un Pļāpiņa drosmīgo rīcību. Jo kā jau minēju, viņš ir lāga rūķēns, kurš cenšas vienmēr atrast risinājumu dažādām problēmām. Pat ja visbiežāk iekuļas nepatikšanās. Labi, ka šoreiz blakus bija drosmīgi draugi un Čiekurīša kungs arī atsteidzās palīgā. Viss labi, kas labi beidzas.

-          Klau, Pļāpiņ, - ierunājās Mendija un viltīgi piemiedza ar aci, - varbūt nākamreiz mēs varētu doties tīģera medībās uz džungļiem?

-          Zini, tā nebūt nav slikta ideja, taču... kādam laikam pietiks. Varbūt nākamgad... – attrauca Pļāpiņš un turpināja grauzt tikko izcepto desiņu. Pārējie viņam pievienojās. Arī Čāpstiņš līksmi, ka viss beidzies, čāpstināja savu desas gabaliņu.

-          Kurp brauksim nākamreiz rudenī? – Čiekurīša kungam jautāja Vendālas jaunkundze.

-          Es domāju, ka varbūt uz vietējo observatoriju vai kādu muzeju.

-          To es varētu nokārtot! – strikti noteica Koklīša kundze.

-          Ak, kā man patīk māksla! – iesaucās Tabliņas kundze – Es noteikti dotos jums līdzi.

-          Bet Tabliņas kundze, Jūs tak muzejā nenesīsiet savus zāļu koferīšus? – ievaicājās Vendija.

-          Es domāju, ka nē. Tur taču nav nekā tāda, kur kāds varētu savainoties, mīļo Vendij.

-          Un tur nu noteikti ir novērošanas kameras, kas Pļāpiņa soļus uzmanīs ļoti strikti! – iepriecināts bija Čiekurīša kungs.

-          Runājot par zīmēšanu, pēc piknika katram būs uzdevums uzzīmēt to, kas no šodienas ekskursijas paticis vislabāk un vērtējums ies elektroniskajā klases žurnālā! – noteica Randāla jaunkundze. – Tā kā laiks pārdomām jums tiek dots. Otas, krāsas un krītiņi ir lielajā autobusā.

-          Bet Randāla jaunkundz, ko tad lai es zīmēju? Izbrīnījies bija Čāpstiņš

-          Uzzīmē gaili. Tas ir tikpat drosmīgs kā tu! – šoreiz smējās Čāpstiņš un pārējie līdz ar viņu.

-          Es zinu, es zinu, ko es zīmēšu. – iesaucās Tabliņas kundze. Sen neesmu zīmējusi. Un tas noteikti būs krokodils. Jo tieši to es šodien neredzēju.

-          Mēs Jums palīdzēsim! Iesaucās rūķēni un apskāva Tabliņas kundzi.

Tā diena pagāja, desiņas un citi gardumi bija apēsti, zīmējumi sakrauti čupiņā autobusā. Visi noguruši, bet priecīgi brauca mājup.

-          Projām jābrauc, projām jābrauc,

-          Es nevaru šeit palikt.

-          Šeit palika krokodils sagūstīts un noķerts drīz.

-          Arī gailis sarkansekstis

-          Un mīļie savvaļas zirgi.

-          Viss mierīgi un bez steigas,

-          Viss labi, kas labi beidzas.

Tas arī viss mīļie. Kārtējais piedzīvojums ar laimīgām beigām. Taču nekas nav tik briesmīgs kā no malas rādās. Tāpēc vislabākās sajūtas ir tieši pašā notikumu virpulī. Un jācenšas tās izbaudīt ar pilnu sparu. Lai pēcāk nav jānožēlo, ka neesi bijis klāt. Taču... Piesardzība nekad nav par ļaunu. Ir teiciens: sargā pats sevi un Dievs tevi sargās. Lai izdodas un līdz nākamajam Čāpstiņa un Pļāpiņa piedzīvojumam!