Vasaras stāsts

Caur ceriņu smaržu un ābeļziedu kvēlu

Rotājas saule un veido vasaras tēlu.

Nerimstošs saviļņojums sejās un čalās

No dienas sākuma līdz galam.

Kanāla ūdeņos ļaužu smaidi,

Iedomātas vīzijas, skatieni maigi.

Un skrejošie tramvaji līkločos tāli

Iezīmē parka horizontāli.

Bastejkalna kaskāžu grēdās

Strautiņi plūst un atbalsī mēdās.

Neredzamo roku glāsts -

Tā virsotnē veidojas vasaras stāsts.

Paceļas pāri ēku jumtiem,

Iemājo ik vienā putnā no simtiem.

Mākoņos strauji pār Rīgu slīd,

Vakaros tiltu gaismās spīd.

Katra diena ir sajūsmas vērta,

Cik mūsu prātos novērtēta.

Kad satraukta sirds un apmulst prāts,

Nevaldāms paliek vasaras stāsts.

Satikšanās

Starp pienenēm un tulpēm kas veras,

Starp tauriņiem un bitēm ziedu ceros

Es plašajā pasaulē apkārt veros

Kā ābeles, ceriņi ziedus raisa.

Kā no zila gaisa tepat pļavā

Vilinoša smarža apkārt raisās.

Ieplūst visās šūnās un plaisās –

Glezna kā brīnums koša jau top.

Un baltiem mākoņiem rotājas diena,

Koki veido gaiši zaļu sienu.

Uz mirkli stājušo skrejošo dzīvi

Sajust un ļauties nebeidzamai brīvei.

Kad satiekas skati, tu smaidi, es līdz,

Satraukums rimis, mēs līksmi, viss dzīvs.

Siltajā saulē sirdspukstos klaudz,

Kā putnus ceļ spārnos, mums viss šodien ļauts!

Kad ābeles baltiem ziediem zied,

Sirds Tava gavilē un dzied.

Putnu dziesmās un saulstaru liesmās

Vasara atplaukst, uz zemi tiecas.

Laika ritumā steidzies tai līdz,

Paskrien vakars un atkal jauns rīts.

Ziedu pūkas pa gaisu jaucas,

Vējā slid lejup, uz augšu traucas.

Un kaut kur koku ēnās Tu slēpies,

Koķeti smaidi vilinošā tērpā.

Aizrauj mani baltumā līdz

Darbiņš labs, kas padarīts.

Un šūpojam kājas, pūkas traucam,

Ābeļu smaržu ar ceriņu jaucam.

Dārza zālienā svaigajā pļāvumā

Stiebrus tveram un uzsviežam gaisā.

https://www.youtube.com/watch?v=c4f4Oj3aP8I

Melot un atzīties

Jūras viļņu līnijās veros

Smiltīs grimstošiem soļiem ejot.

Grūti atzīties putu dejā –

Viens otram esam smējušies sejā.

Soli pa solim garām ejot,

Ierastā rīta burzmā skrejot

Tavām plecu līniju stīgām –

Būt sajūtām nedaudz atturīgam.

Un ievainotu dvēseli redz krītam

Līdz galam nesamaisītam

Vārdu virumam uzkarsētam

Skatuves gaismu priekā lētā.

Pārpratumu un nesaskaņu vējā

Esam tvīkuši jaunumu slejās.

Mānīgs mulsums prātu jauc

Intrigu skaņās līksmot ir ļauts.

Un izšķīst drumslās akmens siena -

Dusmu spogulī skumju rieva.

Lūdzu, piedod skatienā kvēlā

Varam sadzīvot rītā, vakarā vēlā?

Sirdspuksti

Pulkstenis

Pētertornī minūtes skaita,

No skattorņa veros-

Viņa mani gaida.

Mākoņos vējš

Pelēkumu raida,

Pietrūkst tik ierastā

Ikdienas smaida.

Es ietu,

Bet viņa –

Jau prom.

Laikam par ilgu

Domājis esmu...

Aiznesis vējš

Pelēko dvesmu,

Un pilsētas ielās

Tumšajās ēnās

Pavīd retumis

Zināmu seju.

Un es jau eju –

Portfelis padusē,

Sapratne?

Dīvaina sajūta

Pakrūtē.

Kur?

Nu te –

Kur bija viņa –

Tā ir šodienas labā ziņa,

Atvieglota sirdsapziņa.

Pavasara vējā

Mākoņaina diena pavasara vējā –

Ar skarbumu koku zaru dejā.

Un nelielu īgnumu ļaužu sejās,

Aizsākot darbīgās epopejas.

Veroties plaukstošajās zaļajās lapās

Un siltāk ietinoties baltajās jakās,

Gar ceriņu krāsu un smaržu areāliem

Pamājam ardievas namu stāviem.

Ābeļu ziedos un pieneņu bārkstīs

Brīžiem liekas pazūd it viss.

Vīnstīgu garajās zaru plaukstās

Pavasaris nedaudz ākstās.

Un tad liekas citāds gaiss,

Tulpju ziedos sakļāvies baiss.

Kurš gan ir tas galvenais? -

Vējš – pavasara plandošais.

Varavīksne

Ceriņziedu smarža

Baltajos ābeļu mākoņos -

Tik droši – nemaz nekaunos -

Aizskart zarus mirdzošos

Un sirdspukstos saputot

Pērnās vasaras atmiņas.

Un žāvējot šās ziemas asaras

No Taviem maigajiem vaigiem,

Ļaujoties skatieniem ciešiem,

Saplūst varavīksnes lokiem.

Sirdspukstiem ielīksmotiem

Caur sapņu atvariem košiem.

Tik viegliem soļiem uz augšu

Pa ābeļziedu trepēm

Ar saulesstaru svecēm

Durvis labirintā meklēt -

Caur trejdeviņām saulēm,

Liepu galotņu ballēm

Aizplandot sildošām šallēm,

Ļauties uzplūdiem straujiem,

Aizlēkšot kumeļos auļiem.

Pār Daugavu

Pār Daugavu aizslīd sapņi un ilgas,

Putni un lidmašīnas debesu zilgmē.

Mākoņu spalvās saule jau riet -

Viss pilsētas skaistums vienuviet.

Tik mirkli apstāties mazliet -

Ūdeņu plūdums Tev pretī skrien,

Tik brīdi saplūst ar Krastmalas telpu,

Ievilkt un nedaudz aizturēt elpu.

Un Tavi mati viļņojas līdz,

Zeltaini gaiša kļūst Tava sirds.

Mākoņu villaini turi cieši ciet,

Neļauj tai vējam līdzi skriet.

Tā vien liekas palēnināts viss,

Kas Tavās sajūtās iekļuvis.

Tramvaju un auto nesteidzīgās ēnas -

Krastmalas stāsta diadēmas.

Gar laternām pa tiltu ejot

Vakara drēgnums jau sitas sejā.

Netraucē tas viļņiem lejā

Pilsētas siluetus griezt gaismu dejā.

Pār Daugavu sārtās mākoņu krokas,

Tiltu laternas vējā lokās.

Un vakara tumsā viss palēnām gaist,

Kas sirdī skaisti iekalts, tas neizgaist.