Super (teksts no manas dziesmas)

Es šodien satiku tevi,

Kad braucu trolejbusā.

Savu smaidu tu man devi,

Kad apstājāmies pieturā.

Diemžēl tev bij’ jākāpj ārā,

Bet mans skatiens tevi lūdza:

“Paliec pie manis, mīļotā!”...

Trolejbuss durvis jau aizvēra.

Tu biji super, super!

Tavs izskats mani apbūra.

Ja vēl tev kājās Levis ģinsi,

Tad kļūst dzīve saldāka.

Vienu, super, super smaidu

Tu man vēltīji.

Tu zināji, ka es to gaidu,

Bet tomēr projām aizgāji.

Pagājuši daudzi gadi

Un man cita mīļotā.

Atkal es braucu trolejbusā

Un tevi ieraugu.

Tu vēl joprojām man uzsmaidi,

Manu smaidu pretī gaidi.

Bet es nevaru tev to sniegt,

Jo es neesmu vairs viens.

Tu biji super, super!

Tavs izskats mani apbūra.

Ja vēl tev kājās Levis ģinsi,

Tad kļūst dzīve saldāka.

Vienu, super, super smaidu

Tu man vēltīji.

Tu zināji, ka es to gaidu,

Bet tomēr projām aizgāji.

Ko man darīt, ko tev teikt?

Nevaru tev smaidu sniegt.

Saproti, starp mums viss beidzies,

Tāpēc, lūdzu, projām dodies.

Izkāp savā pieturā,

Piedod, vairs ne man vienīgā.

Reiz tev izdevība bija,

Abu sirdis sadalīja.

Tu biji super, super!

Tavs izskats mani apbūra.

Ja vēl tev kājās Levis ģinsi,

Tad kļūst dzīve saldāka.

Vienu, super, super smaidu

Tu man vēltīji.

Tu zināji, ka es to gaidu,

Bet tomēr projām aizgāji.

Ir laiks

Klāt jauna diena,

Visapkārt sniegs,

Viss ir balts

Un mani pārņem miers.

Es veros tālē vai esi jau

Gatava man līdzi traukt.

Ir laiks mums pāri kupenām doties,

Tur, kur kalni balti mīt.

Un zini, ka nevar tas neizdoties,

Mūsu laime, kur sniegpārslas krīt.

Snieg balts sniegs un pārslas krīt,

Mūsu dzīve uz priekšu rit.

Mūsu sirdis pilnas no laimes,

Tā aizslīd tālu, un aiznes to vējš.

Ir laiks mums pāri kupenām doties,

Tur, kur kalni balti mīt.

Un zini, ka nevar tas neizdoties,

Mūsu laime, kur sniegpārslas krīt.

Ak, laimīga tu, ak, laimīgs es,

Prieku mums abiem atnes vējš.

Līdzi paņemt, aizpūst spējš.

Es iešu tam līdzi tik Tevis dēļ.

Ir laiks mums pāri kupenām doties,

Tur, kur kalni balti mīt.

Un zini, ka nevar tas neizdoties,

Mūsu laime, kur sniegpārslas krīt.

Akcenti ziemā

https://www.youtube.com/watch?v=TlLExjl-Bf0&feature=youtu.be - šeit var noskatīties dzejoļa foto-mūzikas montāžu.

Vietām Daugava vēl ledū un sniegā,

Tu izgāji tvert sajūtas vilinošā ziemā.

Pelēks debesjums mākoņiem klāts,

Ik mirklis aizrit kā apreibināts.

Starp baltajām koku pazarēm veras

Pilsētas torņi un  sniegbalti smejas.

Paslēpes ar Tevi nenogurstoši spēlē

Bastejkalna paralēlēs.

Saveltās sniega kupenas slejas,

Pa parka celiņiem un ielām ejot.

Daudz iemītu pēdu un ļaužu seju

Visapkārt Tev jaucas un pretī traucas.

Tik sajūtu daudz šais pilsētas ielās,

Gar krustojumiem un namu sienām,

Ik soli parkā vai pa vecpilsētas bruģi

Akcentus meklē, stājas ostā Tavs kuģis.

Pa namu jumtiem sniegs lejup slīd,

Ko gan atkusnim padarīt...

Izveicīgi gar peļķēm Tev klīst,

Sirds apmulsuma nepazīst.

Tā klīst akcenti strauji caur Rīgu,

Brīdi pa sprīdim uzskaņo stīgas.

Tavas mainīgās sirds perkusijas

Uzbango, pieklust kā viļņi ik brīdi.

Palēnām iedegas pilsētas gunis,

Mākoņos košas atblāzmas mirdz.

Uzdzirkstī parka laternas sniegā,

Savādu skaistumu nes vakars līdz.

Putenī

Daugavas viļņos ziemeļvējš mīt,

Pār Rīgas jumtiem sniegpārslas krīt.

Tās vērtpetēs griežas, lejup slīd,

Kupenas veidojot jau tulīt.

Namu jumti un rensteles balo,

Baltajā miglā pazūd it viss.

Ielu numerāciju -  atnācis,

Aurojošs putenis sajaucis.

Gādā asfaltiem brūni baltas šalles,

Ielās auto lēno straumju balles.

Ieputina miglā ļaužu stāvus un sejas,

Varenas kupenas ielu malās slejas.

 Virpuļo pārslas tā bez mitas,

Apklāj kokus, sejā sitas.

Parku laternām citai pēc citas

Mirgojošas cepures galvā liktas.

Bet mēs vēl projām neaizejam,

Turamies pretī saltajam vējam.

Iekšēji tomēr līksmi smejam,

Ka beidzot sniegotā pilsētā ejam.

Tik neparastas parka ejas,

Kad sniegā jau laternu mirdzums lejas.

Puteņa laika epopejas

Sniegbaltas padara arī mūsu sejas.

Un iegrimstam baltajā sniega putenī,

Jaucas domas galvā kā juceklī.

Traucamies lejup un augšup brienam,

Ļaujamies sniegpārslu pieskrienam.

Tā greznojās baltās rakstu sienas

No rīta, vakarā un arī dienā.

Ledus Daugavā, kanāla rievās

Arvien biezāku  kārtu sāk ieklāt.

Gavilē ziemeļvējš ledaini spirgts,

Kā gaišumā pilsēta tumsā mirdz.

Ar ziemeļvēju  sākas tās flirts,

Līdzi traucas tam Rīgas sirds.

https://www.youtube.com/watch?v=eNl0tk16a0I

video : bilžu-dzejas-mūzikas montāža manā youtube profilā.

Ugunīgā gaiļa gada maģija

Ar krāšņām uguns zalvēm caur lietus šaltīm

Ar laba vēlējumiem, dziesmām un balsīm

Caur blīkšķiem un šampanieša paukšķiem

Ugunīgā gaiļa gads ceļ spārnos augšā.

Visapkārt tik krāsainas debesis kļūst

Un maģiskā veidā mums sirdīs plūst:

Zaļā - laimīgi un saticīgi dzīvot būs;

Dzeltenā- optimisms pārņems mūs;

Oranžā – lai siltums un enerģija raisās;

Sarkanā – mīlestība un kaisle virmos gaisā;

Zilā - cerību piepildījums un dzīve kļūs skaista!

Izvērstās strēles virmos šai dzīvīgā spēlē.

Līdz ar gaiļiem virs  gaismotās  Rīgas,

Pilsētās, ciematos, pakalnēs, pļavās

Apņēmības vienaldzības bradās,

Latvju tautas bravūrīgās maņas -

Sirdspukstu  un dvēseles dīvas

Kļūs nevaldāmi neprātīgas.

Likteņa paralēles kā mākoņi 

Neizdibināmi virmo virs mums,

Nāk jauns rīts, pēc dienas vakars tumst,

Kādā nostūrī kāds priecīgs, kāds skumst.

Lieuslāsēm vai sniegpārslām klāts namu jumts –

Tajā, kas notiek, daudz kas atkarīgs no pašiem mums.

Tā klāts dienām pelēki raibām debesjums

Nolemto taku plānojums.

No plaukstoša asna viss raisās un top,

Nemēļojot un neprātojot.

Vienmēr jau kāds ar idejām lielās -

Bet mēs jau sākam apņēmīgi klusi, 
Ugunīgās ielās izgājuši.

Aizejošā gada nopūtas (tēlojums 5 pantiņos)

Caur kailajiem koku zariem

Veras pelēks debesjums.

Un saltais vējš pretī traucas,

Aizejošā gada nopūtas

Gar ausīm tālumā aizvējo.

Mākoņu strēles nerimstoši joņo,

Pēdējās lapas zem kājām gurkst.

Ezera niedres skumīgi trīso,

Ūdens spogulis pelēks un glums

Raugās tik vientuļš pretī mums.

Vien pilsētas laternas, eglītes zvīļo,

Starp svētku dienām priecē mūs.

Vieglītēm raisās nedaudz gaišuma,

Visapkārt dzirkstī noteiktā ritmā –

Gada pēdejās dienas pētī.

Mirdzošas gaismiņas acīs zib

Egles bumbu atspulgos.

Kā zvaigznes skaidrajās debesīs

Plašajos tumsas nostūros –

Krāsu virteņu zvaigznājos.

Starp māju logu rakstu zīmēm

Atmirdz pilsētas ierastais guns.

Jaungada līksmība pretī traucas,

Aizejošā gada nopūtas

Gar ausīm aizvējo tālumā.

Radošā tikšanās Rīgas Teikas vidusskolas bibliotekā

Pirmās dzejas rindas sāku rakstīt 13-14 gadu vecumā. Kopš tā laika ir vairāki krājumi radīti. Kaut kad ceru tos arī izdot drukātā versijā.