Celies pasaules vējos (izmantojot aizsaulē aizgājušā mūziķa Harija Ozola dziesmu nosaukumus)

«Katram ir nolikts savs ceļš: kam lemts sadegt, tas nenoslīks. Es nezinu, cik man ir atmērīts, tāpēc arī nezinu, vai piecdesmit gadu ir daudz vai maz,»

Ko savos dziesmu tekstos paudis un līdz pat pēdējam elpas vilcienam bijis nesatricināms Haris.

Celies. Skan balāde.

Nokrīt rasa ar saules elpu.

Līst, kā jau līst.

Šī tikšanās mīlestība mana

Ir gabaliņš no sirds.

Uzminēt to galveno –

Tev mūsu sapņi saulītē

Un darbarūķu dziesma

Kaut ko klusiņām dungo.

Es celšu Tevi ar nosalušiem pirkstiem

Pasaules vējos varavīksne.

Klusumā divas puses.

Var jau tā, es atceros.

Tas nav pasaules gals

No pasakas manai rozei

No vienas puses pie otras.

Celies pasaules vējos

Un es celšu Tevi.

Es Tev būšu

Kaut ar nosalušiem pirkstiem

Gabaliņš no sirds.

Jaukšanās

Kad ābeles baltiem ziediem zied,

Sirds Tava gavilē un dzied.

Putnu dziesmās un saulstaru liesmās

Vasara atplaukst, uz zemi tiecās.

Laika ritumā steidzies tai līdz,

Paskrien vakars un atkal jauns rīts.

Ziedu pūkas pa gaisu jaucas,

Vējā slid lejup, uz augšu traucas.

Un kaut kur koku ēnās Tu slēpies,

Koķeti smaidi vilinošā tērpā.

Aizrauj mani baltumā līdz

Darbiņš labs, kas padarīts.

Un šūpojam kājas, pūkas traucam,

Ābeļu smaržu ar ceriņu jaucam.

Dārza zālienā svaigajā pļāvumā

Stiebrus tveram un uzsviežam gaisā.

Satikšanās

Starp pienenēm un tulpēm kas veras,

Starp tauriņiem un bitēm ziedu ceros

Es plašajā pasaulē apkārt veros

Kā ābeles, ceriņi ziedus raisa.

Kā no zila gaisa

Vilinoša smarža apkārt raisās.

Ieplūst visās šūnās un plaisās –

Glezna kā brīnums koša jau top.

Un baltiem mākoņiem rotājas diena,

Koki veido gaiši zaļu sienu.

Uz mirkli stājušo skrejošo dzīvi

Sajust un ļauties nebeidzamai brīvei.

Kad satiekas skati, tu smaidi, es līdz,

Satraukums rimis, mēs līksmi, viss dzīvs.

Siltajā saulē sirdspukstos klaudz,

Kā putnus ceļ spārnos,  mums viss šodien ļauts!

Liepājas vēju muzikants

No Liepājas vējš pār māju jumtiem

Mākoņus nes, tie pārtop par vārdiem.

Un rasa šūpolēs 10 000 jūdžu no Liepājas

Aiziet garām agrā rītā ar Tevi kopā.

Tu atdod sevi man, atver acis –

Ātrāk, augstāk, tālāk trauc

Baltais sapņu burinieks

Brīnumu gaidot un aizturot elpu.

Cik ilgi vēl? Dažreiz deviņos no rīta

Kad atmiņas par labiem laikiem.

Kad cigarete, rums un zāle zaļa

Es gribu vēl mīlēt. Mīlēt šīs rindas.

Kad dzīve sakļaujas dziesmu krokās,

Plūst no Liepājas dižgara rokas.

Un pārņem mūsu prātus un sirdis,

 Vai Tu mani dzirdi, Tev cieņa un gods.

Skan šī melodiskā un ritmiskā nots,

Kad mums kā latviešiem spīts ir dots,

Šis neizsīkstošais, lolotais izauklēts

Plūst vārdos un melodijās ir iekodēts.

Iet Liepjas vēju muzikants

Ar skatu drošu un atvēzienu košu.

Rada bungu ritmu pacilājošu,

Pukst straujāk sirdis vēstījumam līdz.

Skan sintiņš un ģitāra  soļu gammā

Tik valdzinošajā panorāmā.

Kur ieskandēti ik skaņa un vārds,
Kopīgā dziesmā darināts.

Lauskas vējā

Pelēko mākoņu mētelī

Klīst pavasara dvēsele.

Savās paceltajās plaukstās

Mētā sniega pārslu lauskas.

Spēlējas mākoņos saules staros,

Ieber kokiem baltumu zaros.

Ar ziemeļu vēju virpuļus taisa -

Ceļas un krīt saltajā gaisā.

Baltā dūmakā lejup laižas,

Kvēlākos sapņus mētā pa gaisu.

Tie sniegpulksteņos un krokusos krīt,

Man cepurē un jakā slīd.

Tu satinies ciešāk siltajā šallē

Šai ziemīgajā pavasara ballē.

Pa dārzu ejot sirds Tev tvīkst,

Tavu augumu vērot man neapnīk.

Tā nemanāmi paiet rīts,

Diena, šis baltuma kolorīts.

Kā neīstenots sapnis dzīts,

Dvēseles skumst vakaram līdz.

Skan sērīgas zaru dziesmas

Un mākoņos slēpjas sarkanās liesmas.

Kāds pēdīgi aizķēries gaismas stars

Aizgriežas vējā un izgaist tāls.

Saulriets

Kad saule riet aiz koku galiem,

Žilbinošs kļūst ezers no stariem.

Aizzib Tavs augums no kalna lejā,

Satraukti veries ezera sejā.

Zeltaini mati pār pleciem vijas,

Sajūtot saulstaru siltās mijas.

Skan liega viļņu melodija,

Uzjundī sirdī harmoniju.

Un nerimstošs prieks

Caur dvēseles stīgām

Šovakar vējā viegli trīs,

Prātu un sirdi nes viļņiem līdz. 

Mirkļa silueti

Pie horizonta viss dūmakā tīts,
Saulstars mākoņos paslēpies trīs.
Viļnu šalkoņa kā rotaļīgs hīts
Kopā ar vēju ierakstīts.
           

Tas aiznes Tevi pa liedagu līdz,

Pārdomu mudžekļos Tava sirds.

Silueti rodas pa divi, pa trim -

Un tā līdz pašam apvārsnim.

Vienotā līnijā, cēli, bez steigas

Acu skatu kvēlie reidi.

Skanīgo mēļu stāstu veidi -

Jautra eseja, ne plūdumam beigas.

Un liekas, ka šodien zudis ir laiks –

Starpgalaktiku gadalaiks.

Kad ienirstam viļņos un mākoņos gaistam,

Ļaudamies kaut kam netverami skaistam.

Kur satiekas abu plandošās domas –

Neizskaidrojamas aksiomas.

Kas abus mūs siluetu virtenē kļauj,

Ļauties sapņiem un mirklim ļauj.