Lauskas vējā

Pelēko mākoņu mētelī

Klīst pavasara dvēsele.

Savās paceltajās plaukstās

Mētā sniega pārslu lauskas.

Spēlējas mākoņos saules staros,

Ieber kokiem baltumu zaros.

Ar ziemeļu vēju virpuļus taisa -

Ceļas un krīt saltajā gaisā.

Baltā dūmakā lejup laižas,

Kvēlākos sapņus mētā pa gaisu.

Tie sniegpulksteņos un krokusos krīt,

Man cepurē un jakā slīd.

Tu satinies ciešāk siltajā šallē

Šai ziemīgajā pavasara ballē.

Pa dārzu ejot sirds Tev tvīkst,

Tavu augumu vērot man neapnīk.

Tā nemanāmi paiet rīts,

Diena, šis baltuma kolorīts.

Kā neīstenots sapnis dzīts,

Dvēseles skumst vakaram līdz.

Skan sērīgas zaru dziesmas

Un mākoņos slēpjas sarkanās liesmas.

Kāds pēdīgi aizķēries gaismas stars

Aizgriežas vējā un izgaist tāls.