«Katram ir nolikts savs ceļš: kam lemts sadegt, tas nenoslīks. Es nezinu,
cik man ir atmērīts, tāpēc arī nezinu, vai piecdesmit gadu ir daudz vai maz,»
Ko savos dziesmu tekstos paudis un līdz pat pēdējam elpas vilcienam bijis
nesatricināms Haris.
Celies. Skan balāde.
Nokrīt rasa ar saules elpu.
Līst, kā jau līst.
Šī tikšanās mīlestība mana
Ir gabaliņš no sirds.
Uzminēt to galveno –
Tev mūsu sapņi saulītē
Un darbarūķu dziesma
Kaut ko klusiņām dungo.
Es celšu Tevi ar nosalušiem pirkstiem
Pasaules vējos varavīksne.
Klusumā divas puses.
Var jau tā, es atceros.
Tas nav pasaules gals
No pasakas manai rozei
No vienas puses pie otras.
Celies pasaules vējos
Un es celšu Tevi.
Es Tev būšu
Kaut ar nosalušiem pirkstiem
Gabaliņš no sirds.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru