Starp mākoņiem tver debesu zilgmi,
Lietus lāšu balonos klejo.
Kā neaizmirstamas atmiņas ilgi
Augusts ar saulstariem ik rītu dejo.
Un ābeļu lapas pār galvu laižas,
Āboli līgani krīt dārza zālē.
Tu pacel tos klusi un aizmirstas
raizes
Šai veldzējošā katedrālē.
Kaut savāds drēgnums jau virmo gaisā,
Un pīlādžu sārtums mirdz tavos matos,
Neizgaistošs sīkstums raisās,
Vēl Tevī spēks, kad acīs skatos.
Kvēl aveņu spīdums tajās ik brīdi,
Pret sauli Tu rokas nenogurstot cel.
Zini kā vadīt un regulēt dzīvi,
Ik sekundi, minūti, stundu – esi brīva.
No mākoņiem slīd lāsītes dzīvas
Ziedu čemuros, zāles stiebros.
Kā nenogurstošas debesu dīvas
Tās spēku un mirdzumu visapkārt
ziedo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru