Un mākoņi joņo
Kā joņo Tava sirds,
Neizdibināmos krustojumos
Un labirintos atstājot
Košos acu zibšņus,
Kas saplūst ar mobīlo tālruņu
Daudzveidīgajiem tirkšķiem
Un lietuslāšu ikdienišķajiem
plikšķiem,
Kas nekautrīgi līgani slīd,
Kā nebēdnīgi paisuma viļņi
Nenovēršami atnāk,
Pēc brīža ar vēju
Jau bēgumā projām steidz,
Iemiesojot savu sudrabaino smaidu
Matu cirtās un ziedkopu čemuros,
Auto logu vitrāžās,
Ar saulstariem jaukdamies,
Košās varavīksnes
Vīzijās tērpdamies.
Tā aiztrauc Tu man garām
Par dzīvi smiedamies
Un zeltainos saulstatros vērdamies,
Plandošā topiņā ģērbdamies.
Es vieglos flaneļa šortos,
Mūsu trajektorijām
Viegli saskaroties
Un tad atkal atvadoties,
Lai tiktos kaut kad,kaut kur,
Kāda iemesla pēc.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru