Mirdzošs ezers – tam sudrabs matos,
Plandoša vēja skarbums skatos.
Vējš koku galotņu frizūras taisa,
Dzelteni sarkanas šķipsnas plīv’
gaisā.
Tu, kā vienmēr, neizdibināmā smaidā,
Liekas viss krāšņais visapkārt Tevi
saista.
Ezera niedrēs Tavs augums zib,
Vēl nedaudz vasaras siltuma sirds
grib.
Un dvēseles spogulī sudrabainā
Viss ir kā vēlies, netrūkst nekā.
Aizstum prom pelēkās mākoņu sejas,
Neaprakstāms vieglums pār Tevi lejas.
Šai pusdienlaika viļņu gleznā
Iekļauta vienotā līniju ritmā.
Kā spārnotā zirgā vējš nes Tavas
ilgas,
Noslēpumaini niedres šalc ezera
zilgmē.
Mirdzošs ezers – tam sudrabs matos,
Pāri horizontam, gadiem tas skatās.
Nerimstošos viļņos dzied vējš,
Tavu atspulgu uzbur, pa straumi nes,
dzēš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru