Un diena aiziet sarkanām saulstaru
plandām -
Pelēki dzeltenos mākoņos vakarblāzma
blandās.
Un pavīdošajās debesīs spoži spulgo
zvaigznes,
Kāds sajauc vakara krāsas, auto
skaņas pār ezeru aiznes.
Zaļajās koku galotnēs lēns vakarvējš
spēlējas
Un notrauc dienas negaisā uzkarsušās
dzirksteles.
Putnu skanīgās gaviles gaisušas
mākoņu vālos.
Stājuši ļaužu soļi ceļos tuvos un
tālos.
Ātri noklaudz pēdu dipoņa un aizskan
balsu mudžekļi.
Tālē auto aiztraucošie starmeši
izgaist ezera straujajos viļņos.
Tumšie mkoņi plūst un plūst, tie
kustēt nepiekūst.
Kā tumša dūnu sega tie pārņem mūs.
Kā trausls puteklis te lejpusē tu
kļūsti
Un satraukti jūti kā saplūsti ar
tumsu.
Vienā ritmā, vienā krāsā, vienā
nopūtā un stāstā.
Mākoņu aizsegā krēslā caur kokiem
vīzijas raisās.
Neaizmirstamas, netveramas kā
bezdelīgas gaisā,
Kā krītošas zvaigznes šai dzīves
maisā
Tās līgani laižas un pārdomas raisās
Šai dzīves epopejā kvēlojošas un
skaistas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru