Kristaps ir Rīgas 3. ģimnāzijas skolnieks un mācās 3. klasē.
Viņa labākais draugs ir Lakī – skaists un gudrs suns. Kristapam ir brīnišķīga
vecmāmiņa, mamma un tētis. Kristaps ļoti mīl vecmāmiņu, lai gan viņa dzīvo
Juglā, zēns to bieži apciemo.
Šodien ir sevišķa diena – vecmāmiņas dzimšanas diena! Māmiņa
Kristapam palīdzēja piemeklēt glaunākas drēbes un iedeva torti, naudu ziediem,
un Kristaps ar Lakī devās ceļā.
Māmiņa vēl piekodināja:„Esi uzmanīgs!” „Sevišķi esi uzmanīgs, pārejot ielu! Un
Kristaps ar Lakī sāka savu ceļojumu.
„Saktas” ziedu kioskā
Kārlēns izmeklēja visskaistākos ziedus.
„Sveicini savu vecmāmiņu!” laipni teica pārdevēja,
pasniegdama dažādu pļavu puķu buķeti.
Lakī tupēja ar tortes kārbu zobos un pacietīgi gaidīja. Tad
abi ceļotāji devās uz 6. tramvaja pieturu Radio ielā. Lakī soļoja lepni paceltu
galvu Kristapam blakus.
Krišjāņa Barona un Raiņa bulvāra krustojumā dega sarkanā
gaisma. Cilvēki gaidīja ielas malā. Arī abi draugi apstājās. Pēkšņi nez no
kurienes: „Sveiks, Kristap! Ko gaidi? Nāc droši pāri!” atskanēja jautra balss.
Tas bija Juris, Kritapa klasesbiedrs. Pēdējā brīdī Kristaps atraut Juri aiz
rokas atpakaļ – zēns gribēja šķērsot bulvāri, kad luksoforā dega sarkanā gaisma
un gandrīz būtu pakļuvis zem trolejbusa.
Kad luksoforā iedegās zaļā gaisma, visi pārgāja Kanālmalas
pusē. Juris nokaunējies līdzi. Kristaps Radio ielā tramvaja galapunktā nostājās
pie kioska un pētīja, kas jauns žurnālos. Kā jau sestdienas pēcpusdienā pēc
iepirkšanās un vienkārši pastaigas pilsētas centrā ļaužu pieturā bija daudz.
Kāds jaunietis kioskā nopirka „Snikers”. Blakus bariņš skolēnu sarunājās par
gaidāmo Latvijas – ASV hokeja maču. Karstas diskusijas izvērtās, vai pirmajā
puslaikā mūsējie gūs kādus vārtus un kurš būs šīs spēles rezultatīvākais
spēlētājs: Cipruss, Semjonovs, Skrastiņš vai jaunais Sprukts. Kāds vecāks pāris
pārsprieda gaidāmo ASV prezidenta Buša vizīti Latvijā un šausminājās par
stingrajiem pārvietošanās ierobežojumiem:
„Tad jau sanāk, ka no mājas vairs nemaz nevarēs iziet”.
„Nu jābrauc uz laukiem. Tur vismaz varēs kartupeļu dobes
uztaisīt.”
„Bet sola jau to lietu...”
Lakī zināja, ka viņš kā īstas sugas suns drīkst braukt
tramvajā, nopērkot biļeti. Visiem suņiem jau šāds gods nemaz netiek piešķirts.
Tie vai nu pa klēpi ņemās vai arī ar uzpurni pa parku saimniekam pie saites
iet. Un tālab Lakī, lepni paceltu galvu, nostājās gaidītāju pūlī.
Pienāca tramvajs. Visi iekāpa, vienīgi Juris atkal gribēja
paspīdēt un pēdējā mirklī mēģināja izliekties pa tramvaja durvīm, pārbaudot,
vai vadītājs viņu iespiedīs vai nē. Par laimi vadītājs pamanīja zēna muļķošanos
un skaļrunī aizrādīja, ka nedrīkst bāzt galvu ārā pa tramvaja durvīm.
Taču Juris tik pamāja viņam ar roku:
„Es esmu liels mazulītis!” viņš smējās. „Un man nav skolēna
apliecības. Es eju 10. klasē un man nav biļetes. Lūdzu izmetiet mani ārā, kāds,
ja varat! Taču ārā es nekāpšu. Vai jums tai somiņā ir daudz naudas? Kāpēc jūsu
seja ir kā ziemeļbriedim? Un kur tad ragi?”
Pie zēna steidzīgā gaitā pienāca kāda tramvaja pasažiere:
„Fuj! Tāds liels zēns, bet uzvedas kā zīdainis! Kā nav kauna aprunāt vecākus
cilvēku! Nākamajā pieturā lūdzu kāp ārā!”
„Bet man vajag līdz „Bērnu Pasaulei”...
„Nekas. Aiziesi kājām”.
„Nekur es neiešu,” purpināja Juris. Taču arī pārējie
pasažieri viņā neklausījās un Merķeļa ielas pieturā pretī Vērmanes dārzam zēnu
izsēdināja.
Durvis aizvērās, tramvajs aizbrauca un Juris palika stāvam ar
garu degunu.
Tramvajā vecāki cilvēki sēdēja, jaunākie stāvēja. Dzirnavu
ielas pieturā iekāpa kāds vecāks vīrs ar spieķi rokas. Kāds mazs zēns piecēlās
un piedāvāja viņam savu vietu. Lakī apzinīgi pavicināja asti, paskatījās uz
Kristapu un likās apmierināts: viņam arvien bija patikuši kārtīgi puikas.
Izkāpuši no tramvaja Tirzas ielā abi draugi gribēja soļot
tālāk. Lakī jau devās pāri sliedēm, kad Kristaps viņu atturēja un pavilka
atpakaļ. Garām aiztraucās tramvajs centra virzienā. Lakī trīcēja aste.
„Redzi nu!” Kristaps viņam teica. „Nekad neaizmirsti, Lakī,
ka tramvajs ir jāapiet tikai no priekšpuses, citādi tu nevari redzēt
pretimnākošo tramvaju. Kristaps ar Lakī vēlējās turpināt ceļu pie vecmāmiņas,
kas dzīvo tur tais mājās pie dzelzceļa. Dzelzceļa otrajā pusē ir Bābelītes
ezers un priežu ieskauti uzkalniņi. Ziemā Kristaps tur parasti brauc ar
ragavām. Vecmāmiņa ir slēpošanas piekritēja. Tā kā katram savs prieciņš tiek.
Taču pēkšņi atskanēja svilpiens un Kristaps pamanīja Agri. Viņš dzīvoja blakus
vecmāmiņas ieejai un bija liels palaidnis.
Vecmāmiņa bija teikusi: „Tas puika labu galu neņems.”. Un
Kristapam likās, ka tā ir taisnība. Vecmāmiņa bija gudra. Vectētiņš taču bija
dienējis Latvijas armijā, un visu mūžu viņi abi bija nodzīvojuši kopā.
„Hallo!” sauca Agris. „Deram, ka tiklīdz būs mazāk mašīnu, es
pārskriešu pāri Brīvības gatvei?”
„Trakais! „ izsaucās Kristaps. Tevi taču nobrauks. Pie tam,
šeit ir ļoti dzīva satiksme”. Pāris soļu tālāk ir gājēju pāreja. Taču Agris
viņā nemaz neklausījās.
„Tu tak esi zaķpastala. Tikai veci onkulīši steberē līdz
pārejai! Es reiz redzēju kādā filmā, ka īsti vīri ne no kā nebaidās un skrien
pāri ielai visdzīvākajā satiksmē! Tu esi īsts vīrs?” un tā kā dotajā momentā
mašīnu uz ielas bija maz, tad zēns metās pāri ielai. Bremzes kauca un jaunais
pegoet apstājās. No tā izlēca vīrietis un norūpējies apvaicājās, vai zēnam
nekas nekaiš. Ka viņš saprata, ka zēns bija vienkārši muļķojies, tad satvēra
zēnu aiz čupra un riktīgi sapurināja. Tad ieleca mašīnā un aizbrauca. Agris
palika kā apstulbis un rija asaras, kas pēkšņi sāka nākt straumēm. Šis stāsts
varēja beigties arī savādāk. Taču, par laimi Agris palika dzīvs. Ja mašīnas
vadītājs nebūtu piebremzējis, zēns jau būtu miris.
Tas bija pēdējais starpgadījums Kristapa un Lakī ceļojumā un
pēc brītiņa viņi jau zvanīja pie vecmāmiņas durvīm. Vecmāmiņa bija tik
priecīga. Kad Kristaps visu izstāstīja, viņa stipri uztraucās un tad teica:
„Labi, ka viss laimīgi beidzies. Jūs abi esat lieli
gudrinieki. Un tas, ka tu, Kristap, nesekoji Jurim un Agrim, ir ļoti uzteicami.
Ja vectētiņš būtu dzīvs, viņš noteikti tagad ar savu mazdēlu lepotos! Sargā
pats sevi un Dievs tevi sargās! Iela jāšķērso tikai kad, kad luksoforā deg zaļā
gaisma un ja nav luksofora, tad pie gājēju pārejas sagaidi, kad strauji
netuvojas mašīna un tad šķērso ielu”.
Viņa noslaucīja asaru. To vecmāmiņa darīja ik reizi, kad
atcerējās vectētiņu. Tad viņa atkal pasmaidīja, uzlika disku un aizgāja vārīt
kakao.
Lūk, kāda brīnišķīga ir mana vecmāmiņa! Un tavējā?
1. Dotajā tabulā ieraksti, tos satiksmes un uzvedības kultūras pārkāpumus,
kādus tu saskatīji tekstā! Pie katra pārkāpuma ieraksti, kāda tavuprāt bija
katra zēna motivācija – kāpēc viņš tā darīja? Ko tu darītu savādāk? Kāpēc?
Kādas sekas varēja atstāt negadījums?
Pārkāpums
|
Zēna motivācija
|
Ko tu darītu savādāk?
|
Kādas sekas varēja būt katra zēna
rīcībai?
|
|
|
|
|
2. Uzzīmē uz A4 formāta lapas savu ceļu
pie vecmāmiņas! Burtnicā uzraksti, kādas ielas tev jāšķērso? Ar kādiem
transporta līdzekļiem jābrauc?
3. Uzraksti, ko tev mācījusi vecmāmiņa!
4. Apraksti, kāda tev šķiet Kristapa
vecmāmiņa!
5. Vai atceries kādu interesantu
atgadījumu, kad biji pie vecmāmiņas? Piemēram, laukos vasarā. Sagatavo mājās
stāstījumu un pastāsti klasesbiedriem!
6. No teksta izraksti tos teikumus, kas
atbilst shēmai:
·
Piebilde: „Tiešā runa”.
·
„Tiešā runa.!?” piebilde.
7. Pasvītroto teikumu izraksti
burtnīcā! Nosaki teikuma locekļus un jautājumu, uz kādu katrs atbild! Nosaki
vārdšķiras katram vārdam teikumā un analizē tās!
