Esi uzmanīgs uz ielas

Kristaps ir Rīgas 3. ģimnāzijas skolnieks un mācās 3. klasē. Viņa labākais draugs ir Lakī – skaists un gudrs suns. Kristapam ir brīnišķīga vecmāmiņa, mamma un tētis. Kristaps ļoti mīl vecmāmiņu, lai gan viņa dzīvo Juglā, zēns to bieži apciemo.

Šodien ir sevišķa diena – vecmāmiņas dzimšanas diena! Māmiņa Kristapam palīdzēja piemeklēt glaunākas drēbes un iedeva torti, naudu ziediem, un Kristaps ar Lakī devās ceļā.

Māmiņa vēl piekodināja:„Esi uzmanīgs!”  „Sevišķi esi uzmanīgs, pārejot ielu! Un Kristaps ar Lakī sāka savu ceļojumu.

„Saktas” ziedu  kioskā Kārlēns izmeklēja visskaistākos ziedus.

„Sveicini savu vecmāmiņu!” laipni teica pārdevēja, pasniegdama dažādu pļavu puķu buķeti.

Lakī tupēja ar tortes kārbu zobos un pacietīgi gaidīja. Tad abi ceļotāji devās uz 6. tramvaja pieturu Radio ielā. Lakī soļoja lepni paceltu galvu Kristapam blakus.

Krišjāņa Barona un Raiņa bulvāra krustojumā dega sarkanā gaisma. Cilvēki gaidīja ielas malā. Arī abi draugi apstājās. Pēkšņi nez no kurienes: „Sveiks, Kristap! Ko gaidi? Nāc droši pāri!” atskanēja jautra balss. Tas bija Juris, Kritapa klasesbiedrs. Pēdējā brīdī Kristaps atraut Juri aiz rokas atpakaļ – zēns gribēja šķērsot bulvāri, kad luksoforā dega sarkanā gaisma un gandrīz būtu pakļuvis zem trolejbusa.

Kad luksoforā iedegās zaļā gaisma, visi pārgāja Kanālmalas pusē. Juris nokaunējies līdzi. Kristaps Radio ielā tramvaja galapunktā nostājās pie kioska un pētīja, kas jauns žurnālos. Kā jau sestdienas pēcpusdienā pēc iepirkšanās un vienkārši pastaigas pilsētas centrā ļaužu pieturā bija daudz. Kāds jaunietis kioskā nopirka „Snikers”. Blakus bariņš skolēnu sarunājās par gaidāmo Latvijas – ASV hokeja maču. Karstas diskusijas izvērtās, vai pirmajā puslaikā mūsējie gūs kādus vārtus un kurš būs šīs spēles rezultatīvākais spēlētājs: Cipruss, Semjonovs, Skrastiņš vai jaunais Sprukts. Kāds vecāks pāris pārsprieda gaidāmo ASV prezidenta Buša vizīti Latvijā un šausminājās par stingrajiem pārvietošanās ierobežojumiem:

„Tad jau sanāk, ka no mājas vairs nemaz nevarēs iziet”.

„Nu jābrauc uz laukiem. Tur vismaz varēs kartupeļu dobes uztaisīt.”

„Bet sola jau to lietu...”

Lakī zināja, ka viņš kā īstas sugas suns drīkst braukt tramvajā, nopērkot biļeti. Visiem suņiem jau šāds gods nemaz netiek piešķirts. Tie vai nu pa klēpi ņemās vai arī ar uzpurni pa parku saimniekam pie saites iet. Un tālab Lakī, lepni paceltu galvu, nostājās gaidītāju pūlī.

Pienāca tramvajs. Visi iekāpa, vienīgi Juris atkal gribēja paspīdēt un pēdējā mirklī mēģināja izliekties pa tramvaja durvīm, pārbaudot, vai vadītājs viņu iespiedīs vai nē. Par laimi vadītājs pamanīja zēna muļķošanos un skaļrunī aizrādīja, ka nedrīkst bāzt galvu ārā pa tramvaja durvīm.

Taču Juris tik pamāja viņam ar roku:

„Es esmu liels mazulītis!” viņš smējās. „Un man nav skolēna apliecības. Es eju 10. klasē un man nav biļetes. Lūdzu izmetiet mani ārā, kāds, ja varat! Taču ārā es nekāpšu. Vai jums tai somiņā ir daudz naudas? Kāpēc jūsu seja ir kā ziemeļbriedim? Un kur tad ragi?”

Pie zēna steidzīgā gaitā pienāca kāda tramvaja pasažiere: „Fuj! Tāds liels zēns, bet uzvedas kā zīdainis! Kā nav kauna aprunāt vecākus cilvēku! Nākamajā pieturā lūdzu kāp ārā!”

„Bet man vajag līdz „Bērnu Pasaulei”...

„Nekas. Aiziesi kājām”.

„Nekur es neiešu,” purpināja Juris. Taču arī pārējie pasažieri viņā neklausījās un Merķeļa ielas pieturā pretī Vērmanes dārzam zēnu izsēdināja.

Durvis aizvērās, tramvajs aizbrauca un Juris palika stāvam ar garu degunu.

Tramvajā vecāki cilvēki sēdēja, jaunākie stāvēja. Dzirnavu ielas pieturā iekāpa kāds vecāks vīrs ar spieķi rokas. Kāds mazs zēns piecēlās un piedāvāja viņam savu vietu. Lakī apzinīgi pavicināja asti, paskatījās uz Kristapu un likās apmierināts: viņam arvien bija patikuši kārtīgi puikas.

Izkāpuši no tramvaja Tirzas ielā abi draugi gribēja soļot tālāk. Lakī jau devās pāri sliedēm, kad Kristaps viņu atturēja un pavilka atpakaļ. Garām aiztraucās tramvajs centra virzienā. Lakī trīcēja aste.

„Redzi nu!” Kristaps viņam teica. „Nekad neaizmirsti, Lakī, ka tramvajs ir jāapiet tikai no priekšpuses, citādi tu nevari redzēt pretimnākošo tramvaju. Kristaps ar Lakī vēlējās turpināt ceļu pie vecmāmiņas, kas dzīvo tur tais mājās pie dzelzceļa. Dzelzceļa otrajā pusē ir Bābelītes ezers un priežu ieskauti uzkalniņi. Ziemā Kristaps tur parasti brauc ar ragavām. Vecmāmiņa ir slēpošanas piekritēja. Tā kā katram savs prieciņš tiek. Taču pēkšņi atskanēja svilpiens un Kristaps pamanīja Agri. Viņš dzīvoja blakus vecmāmiņas ieejai un bija liels palaidnis.

Vecmāmiņa bija teikusi: „Tas puika labu galu neņems.”. Un Kristapam likās, ka tā ir taisnība. Vecmāmiņa bija gudra. Vectētiņš taču bija dienējis Latvijas armijā, un visu mūžu viņi abi bija nodzīvojuši kopā.

„Hallo!” sauca Agris. „Deram, ka tiklīdz būs mazāk mašīnu, es pārskriešu pāri Brīvības gatvei?”

„Trakais! „ izsaucās Kristaps. Tevi taču nobrauks. Pie tam, šeit ir ļoti dzīva satiksme”. Pāris soļu tālāk ir gājēju pāreja. Taču Agris viņā nemaz neklausījās.

„Tu tak esi zaķpastala. Tikai veci onkulīši steberē līdz pārejai! Es reiz redzēju kādā filmā, ka īsti vīri ne no kā nebaidās un skrien pāri ielai visdzīvākajā satiksmē! Tu esi īsts vīrs?” un tā kā dotajā momentā mašīnu uz ielas bija maz, tad zēns metās pāri ielai. Bremzes kauca un jaunais pegoet apstājās. No tā izlēca vīrietis un norūpējies apvaicājās, vai zēnam nekas nekaiš. Ka viņš saprata, ka zēns bija vienkārši muļķojies, tad satvēra zēnu aiz čupra un riktīgi sapurināja. Tad ieleca mašīnā un aizbrauca. Agris palika kā apstulbis un rija asaras, kas pēkšņi sāka nākt straumēm. Šis stāsts varēja beigties arī savādāk. Taču, par laimi Agris palika dzīvs. Ja mašīnas vadītājs nebūtu piebremzējis, zēns jau būtu miris.

Tas bija pēdējais starpgadījums Kristapa un Lakī ceļojumā un pēc brītiņa viņi jau zvanīja pie vecmāmiņas durvīm. Vecmāmiņa bija tik priecīga. Kad Kristaps visu izstāstīja, viņa stipri uztraucās un tad teica:

„Labi, ka viss laimīgi beidzies. Jūs abi esat lieli gudrinieki. Un tas, ka tu, Kristap, nesekoji Jurim un Agrim, ir ļoti uzteicami. Ja vectētiņš būtu dzīvs, viņš noteikti tagad ar savu mazdēlu lepotos! Sargā pats sevi un Dievs tevi sargās! Iela jāšķērso tikai kad, kad luksoforā deg zaļā gaisma un ja nav luksofora, tad pie gājēju pārejas sagaidi, kad strauji netuvojas mašīna un tad šķērso ielu”.

Viņa noslaucīja asaru. To vecmāmiņa darīja ik reizi, kad atcerējās vectētiņu. Tad viņa atkal pasmaidīja, uzlika disku un aizgāja vārīt kakao.

Lūk, kāda brīnišķīga ir mana vecmāmiņa! Un tavējā?

1.     Dotajā tabulā ieraksti,  tos satiksmes un uzvedības kultūras pārkāpumus, kādus tu saskatīji tekstā! Pie katra pārkāpuma ieraksti, kāda tavuprāt bija katra zēna motivācija – kāpēc viņš tā darīja? Ko tu darītu savādāk? Kāpēc? Kādas sekas varēja atstāt negadījums?

Pārkāpums	Zēna motivācija	Ko tu darītu savādāk?	Kādas sekas varēja būt katra zēna rīcībai?

2.  Uzzīmē uz A4 formāta lapas savu ceļu pie vecmāmiņas! Burtnicā uzraksti, kādas ielas tev jāšķērso? Ar kādiem transporta līdzekļiem jābrauc?

3.     Uzraksti, ko tev mācījusi vecmāmiņa!

4.     Apraksti, kāda tev šķiet Kristapa vecmāmiņa!

5.  Vai atceries kādu interesantu atgadījumu, kad biji pie vecmāmiņas? Piemēram, laukos vasarā. Sagatavo mājās stāstījumu un pastāsti klasesbiedriem!

6.     No teksta izraksti tos teikumus, kas atbilst shēmai:

·        Piebilde: „Tiešā runa”.

·        „Tiešā runa.!?” piebilde.

7.  Pasvītroto teikumu izraksti burtnīcā! Nosaki teikuma locekļus un jautājumu, uz kādu katrs atbild! Nosaki vārdšķiras katram vārdam teikumā un analizē tās!