Caur nerimstošu
ļaužu plūsmu
Baltā sniega
kupenu laukā
Guntiņās
lāpu un svecīšu jūrā
Viļņojas
neizdzēšams
Un
neapturams prieks.
Un it visur, kur ļauts Tev iet,
Kā vienmēr
tik droši
Un
nesatricināmā mierā,
Daugavas ūdeņos
un Svecīšu sienā
Slīd gandarīts
dūmu mutulis dzīts.
Tavām
siluetu līnijām izsekot Krastmalā
Gar Svecīšu
sienu, kur apmīļo ik vienu
Guntiņas
liesmu ar skatienu kvēlu,
Šai ļaužu
plūsmas paralēlē,
Kur mēness
ar guntiņām atmiņu spēles spēlē.
Šis senais
latvju strēlnieku spīts
Klejo starp
svecītēm iztramdīts.
Ik guntiņa
cēli mirdz svecīšu jūrā,
Nes liecības
par tiem, kas cīņā grūtā
Atraisīja
važas, gadsimtiem jūgtās.
Jo kādreiz
bija vārds, kas darba nebijās,
Caur
nerimstošu gribasspēku visapkārt plandijās.
Caur
vakarblāzmas dūmaku un kārtējo saules lēktu
Strauji
pukstošās sirdis nebaidīja plosošās rētas
Stratēģiskajā
spēlē brīvību alkstošās pilsētas paralēlēs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru