Cieceres ezera ūdeņi putās,
Motorlaiva spārnos ceļ.
Sēžu laivas vienā galā,
Saule plecus līksmi tver.
Aizslīd garām tīrumi, dārzi,
Saliņas meldri un koki zeļ.
Ūdens lāses sejā balo,
Aukstuma vilni pār mani ceļ.
Prieka pilna mana sirds,
Brocēnu āres tālumā paliek.
Saule mākoņos līdzi skrien,
Apkārt veroties citāds viss šķiet.
Mākoņu vāli pār ezeru tāli
Tumšu negaisa valni veļ,
Un kļūst ezera ūdeņi melni,
Saule varavīksni ceļ.
Kaut kur tālē pērkons ārdās,
Zibeņu šaltis koku lapās.
Pāri dārziem, ēkām līst,
Lietus lāses dvēseli kapā.
Un uz brīdi laiva stājas,
Lietū un saulē lāsītes kvēlo.
Skrejot mākoņi negaisu nes,
Projām no ezera vakarvējā.
Makšķernieki veras sejā,
Jaunas savrupmājas krastā,
Motorlaiva jau atpakaļ nes
Brīvdienā tik neparastā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru