Līst lietus lielām lāsēm –
Caur saulstaru atspulgiem lapās
Un vēja nopūtām cēlām
Dārza ābeļu zaros
Aizslīd vasara
Ar tavām cerībām kvēlām.
Un tumšajos padebešos
Tur debesu austrumu pusē
Kā uz pelēka audekla fona
Sens dižozols izplestā formā
Starp savādībām un normām
Kā no zeltīta medaljona.
Sakļaujas krāšņo puķu ziedi,
Krusas biedi tavā saujā.
Negaisa straujā ritmiskā deja
Kā lavīna slīd,
Pa tērcītēm lejup traucas
Satriektā gaitā, stājā un sejā.
Starp lakstīgalu treļļiem
Un vārnu ķērcieniem spalgiem,
Pa Cieceres ezera viļņiem
Gar ūdensrožu ciļņiem
Paslēpes ar lietu spēlējot
Mana dvēsele klimst, izturību vēlējot.
Uz stingriem stiebru pamatiem
No dziļumiem līdz pat mākoņiem
Nerimstošās iztēles gleznas
Ik brīdi ar vēlmju otām
Pareizības mālē visapkārt horizontālē,
Un atdzimst vasara greznā.
Savāda vasara varavīksnes tiltā –
Reizēm stindzinošā, reizēm siltā,
Reizēm cerētā, reizēm viltā,
Dabas un pašu roku celtā
Ezeru, upju, pilsētu,
Mežu un pļavu telpā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru