Latvijas vīzija

Jūras viļņu līnijās

Sēdēja Laima un brīnījās.

Liedagā krita smieklu pērles,

Vērpdamas krāsainas dzintara krelles.

Sudrabā, zeltā ūdens lāses,

Starp akmeņiem skalojās viļņu krāces.

Aiznesa vējš prieku un sāpi,

Robotā kontūra veidoties sāka.

No Liepājas līdz Kolkas ragam,

Pieturoties spītam savam,

Jūrmalas ciemu un pilsētas ainās

Veidojas vīzija un dodas tālāk.

Upju ūdeņos iekšienē plūst,

Gaiziņkalna virsotnē mulst.

Traucas lejā pa jaunām trasēm,

Ieraksta vārdu precīzi pasē.

Mākoņkalna kokos zaļo,

Daugavas Loku līkumos balo.

Atmirdz koši baznīcu torņos

Senās kultūras mantojuma spozme.

Spēcīga rīta rosme

Kā nerimstoša drosme,

Kā senatnīga deja

Ar mūsdienīgu seju.

Ik vēls vakars un agrs rīts

Septiņos burtos ierakstīts.

Simtu desmit novados izsvaidīts

Tautas raksturīgais adrenalīns.

Zem lāsīšu tilta

Pa straumi Ventas ūdeņi plūst,

Tava sirds pie krācēm mulst.

Nomet drēbes, brien jautrajās lustēs,

Aiztraucot šļakatas uz visām pusēm.

Kur lejā gaida mana satrauktā sirds,

Graciozu mirdzumu Tu atnes sev līdz.

Ienirsti ūdenī, lēni krītot,

Nāras spēks Tevī mītot.

Tavas rokas satveru viegli,

Ūdens lāsēs izgaist smiekli.

Tavās acīs guntiņas zvīļo,

Viss, ko Tu skar, Tevi mīļo.

Ūdens pār mums met lāsīšu tiltu,

Sajūtas kvēlās lai nepieviltu.

Šalcošās brāzmās vējš mākslu taisa,

Abu atspulgu tērcītēs raisa.

Paslēpes Vecpilsētā

Naktī pilsētas vecajās ielās

Dzirdu Tavus nerātnos soļus.

Rātslaukuma pulkstenī skani,

Baznīcas torņos klusi slēpies.

Tad nāku es pa seno bruģi,

Putekļiem cēli pa gaisu slīdot.

Noslēpumaino auru bīdot,

Namu logos un durvīs klaudzot.

Neaizmirstamās paslēpes spēlēt,

Ik minūti, stundu labu vēlēt

Katram senajam pilsētas mūrim,

Ļaut dvēselei dziedāt ielu stūros.

Tad atrast Tevi pilsētas parkā,

Kur laternu mirdzumā lapenē slēpies

Ar skulptūru tēliem plūdumā vienā -

Atšķirt var tik' pieskārienā.

Kuldīgas Venēcija

Starp mazajiem mūra namiem

Plūst senu gadsimtu soļi.

Tie apņem katru apaļo oli,

Straumē baltas putas balo.

Pa plaši atvērto logu

Es dzirdēju airu šļakstus.

Un skatus neparastus

Tu veltīji laivā slīdot.

Un sajutos brīvs no važām -

Kā laivinieks traucu pa straumi.

Sajutām mūru spozmi

Kuldīgas Venēcijā.

Gar seno rātslaukumu

Un parka zaļajām ārēm.

Tik nedaudz pieliecām galvu

Zem tilta velvēm slīdot.

Pilsēta upītes krācēs,

Atvēsinošās lāsēs.

Kafejnīcā pie galda

Ledus tēju bauda.

Katram savu Venēciju,

Katram savu ūdens viju.

Kur savijas senatnes neizzūdošs skaistums,

Ūdens tērcītēs straumē dzimst mīla.

Skulptūras dzīvo

Krustu šķērsu starp skulptūrām,

Senajiem ozoliem, kastaņām,

Pa laipiņu un akmeņaino bruģi

Cauri parkam mūsu sajūsmu kuģi

Nelielā dīķa vidū ceļ gaisā

Ūdens šaltis un atveldzi raisa.

Visapkārt kā no zila gaisa

starp krāšņajiem ziediem

Un zaļajiem zālieniem

Skulptūras mostas

Un brīnumus taisa.

Katrā koku zarā

Un lapu pazarē,

No uzkalniņiem smaida,

Neizdibināmas to gaitas.

Tām aizslīdēt līdz,

Kur koku ēnās

Senatnes putnu

Dziesmās vēlās

Starp laternām dzīvo

Un jautri smejas

Baroka laika tēli un sejas.

Tur kungi staigā melnās frakās

Izredzētās no lapenes skatās.

Tur apstāties mirkli

Un kvēlo auru

Sajust sev līdzās

Kā gaidītu balvu.

Viss esošais jau kādreiz ir bijis

Un atpakaļ nāk, ne brīdi nav rimis.

Te dvēselē tavā kā atklāsme dzimis,

Kas iekalts tiek sirdī,

Tas visur nāk līdz.

Jo, sācies viss augšā,

No kalna lejup steidzas,

Pa līkloču takām,

Kur sācies, ceļš beidzas.

Pa Hercoga Jēkaba takām

Tas bija sen

Pie sarkaniem mūriem

Un karietēm uz ielu stūriem.

Pie Ventas ziedu laikā -

Pāru dejām un balalaikām.

Pa Hercoga Jēkaba takām

Garām galma dāmām

Un greznām drānām

Baroka laika panorāmā

Tu iejuki gaitā rāmā.

Ar baltu parūku galvā,

Cēlu noskaņu domās

Pagātnes tēlu harmonijā

Devos Tev pretīm aizgrābtībā,

Mandolīnas skaņām sveicot.

Pa klabošo ceļa bruģi

Zirgu soļu dunā

Pēcpusdienas šumā

Iznira Hercoga tēls -

Elegants un lēns.

Un nemanāms magnēta spēks -

Acu mirdzumam radītais reiss

Ierāva abus ceļa jūtīs,

Ievilkām dziļāk elpu krūtīs, -

Senatnes dzīles saslēdza spīlēs.

Kuldīgas mistērija 2013

Saturs:
1. Pa Hercoga Jēkaba takām
2. Skulptūras dzīvo
3. Kuldīgas Venēcija
4. Paslēpes vecpilsētā
5. Zem lāsīšu tilta

Ar rīta sveicienu

Ar rīta sveicienu, kad miegs vēl acīs

Basām kājām Tu izgāji takās.

Rozei piekļāvies piliens rasas

No vakardienas negaisa veldzējošās atblāzmas.

Blakus saulstaru apņemtā krūmā

Bišu rotaļu ierastā ritmā

Ziedi šūpojas lēnajā vējā,

Tu nemanāmi tam garām aizslīdēji.

Pa zāles tiltu ar krāsu mirdzumu,

Ikviena zieda burvības ieskauta,

Caur pretī slīdošiem gubu mākoņiem,

Starp zālē sakritušiem zeltainiem āboliem.

Ar rīta sveicienu, kad vieglums vēl kājās,

Dungoji klusi dārzā savās mājās.

Debesīs mākoņi apskaužot krājās,

Paliki mirkļa burvības ieskauta.

Viens mirklis var pacelt spārnos,

Tik tuvs un pazīstams it viss.

Tavos acu areālos

Atmirdz zilās debesis.

Uztvert nedaudz lokanā vēja,

Traukties mākoņu tuneļos.

Neaizmirstamā līkloču deja

Pieneņu pūku miglājos.

Izkūp gaisā drūmās domas,

Pārdomu pilnas ceļasomas.

Putnu tramvaju līnijas

Parklājas, projām aizvījas.

Ar rīta sveicienu mūsu ēnas,

Sabijušās tādas lēnas.

Rakstu rakstiem pār zemi laižas,

Skaista mūsu zeme skaista.