Pār Gauju slīdot

 

Aizslīd lapas pār Gauju vējā,

Debesīs celies saulei līdz.

Gleznotājkalna senajās lejās

Ienirt ir kas negaidīts.

Kā izplestos spārnos līdzsvaru

tverot

Koku galotnēs vējam līdz traukt.

Aizskart mākoņus, smaidīt un dejot,

Pa trepēm ik solis lejup sauc.

Tur Gaujas ūdeņos smiekli un čalas,

Straume Tavu skaistumu nes.

Kaut kur pusdienlaika saulē

Starp kokiem klīstu arī es.

Un gaisa tramvajā aiztraucam tālē,

Siguldas ielās satracināts miers.

Tā jau atvasarā gadās -

Ik vienā sejā staro prieks.

Aizslīdi strauji pa ielu man garām,

Satezeles pilskalnā saulstaros tērpies.

Laimas pulkstenī minūtes skaiti,

Skrejošā vilcienā projām brauc.

Meklējot svarīgo

Es meklēju spēku rīta vējā,

Kas, pieturā stāvot, sitas sejā.

Pilsētas duna kā straujā dejā

Te ceļ gaisā, te nes lejā.

Es meklēju košumu agri plaukušos ziedos,

Kas pavasara gaidās vietām sāk ziedēt.

Pelēkā ikdiena kā smogs mūs biedē,

Kā lai savas šaubas kliedē?

Es meklēju prieku putnu sparā,

Kas vītero ikvienā pagalma malā.

Kvēlo vaigi agrā rīta salā -

Ziema tomēr vēl nav galā.

Es meklēju atbildes tavās sapņainajās acīs,

Vai tās mani saprast pratīs?

Neizteiktie vārdi vārtrūmē dzīvo,

Ieturot savu stilu brīvo.

Es meklēju noskaņu jūras viļņu šalkās,

Pret krastu tie putaini balti traucas.

Pērnās vasaras nerimstošās alkas

Kā viļņi veļas straujas un jaukas.

Es meklēju graciozitāti pilsētas torņos,

Kur gaiļi stalti sēž zelta troņos.

Starp laternām uz tilta Daugavā veros,

Saullēktu un saulrietu sagaidīt cerot.

Es meklēju laiku pilsētas pulksteņos,

Ik stundu tie iezvana mērķus precīzos.

Nokavētos mirkļus neviens jau tev neatdos,

Palaižot garām, varam palikt zaudētājos.

Es skaitu mūsu noietos soļus,

Ik brīdi te izlec kas nelabojams.

Lai laimīgi kļūtu, sviežam lieko projām,

Lai paliek viss, ko izsapņojām!

Meitenei uz perona

Uz perona domīga meitene stāv,

Vējš viņas matos smaida.

Vilcieni viens pēc otra trauc,

Tik viņa vēl stāv un gaida.

Tos smieklus kas gaisā virmo arvien,

Tos mākoņus, kas torņu smailēs lien.

Un viņu, kas ausī klusi čukst,

Kad piekļaujas klāt,

Dzird sirds kā pukst.

Skat’ ziemu sniegi pūkaini krīt,

Vasaras saulē atmirdz rīti.

Tik savu kvēlo dvēselīti

Tā atdos viņam,

Tiks gredzeni mīti.

Un sapņi pēc grafika aizbrauc dzīti

Meklēt sirdssiltu slēptuvīti.

Pār Daugavas tiltu vēja spītā tie plīvo,

No vagona uz vagonu durvju čīkstoņā dzīvo.

Tik' kvēla sirds, kas stāv pāri bailēm,

Līksma un zina, uz kuru pusi gailēt,

Der pilsētas dīvas ģimenes saimei -

Brīvei un neizgaistošai laimei.

Vakara krēslai un vējiem par spīti,

Saposusies tīri glīti,

Roku sniedz tad meitene viņam –

Laternu spuldzēs naktstauriņam.

Gaidīšanas laiks

Es gaidīju krītam visbaltāko sniegu,

Kas gaišāku padarītu dienu.

Spēlējās vējš koku zaros,

Kaijas pār pilsētu slīdēja baros.

Pilošas lāses pār zemi krita,

Lietum jau cita romantika.

Mākoņus pelēki zeltainos toņos

Saule krāsoja debesu troņos.

Tu gaidīji, kad tevi pacelšu spārnos,

Lai neiestingtu pašapmānos.

Vēju smēlies - tas zina, ko dara,

Tam piemīt straujums, spēks un vara.

Kad neizpratnē jau ir modusies daba,

Iesākot kādu sava cikla daļu,

Tad pārmaiņu laikā nenāk par skādi,

Papildināt savu pūra lādi.

Kur krājas pašiem tik svarīgās lietas,

Mirkļi, notikumi un vietas.

Iegūtajam ir dievišķs spēks,

Ja vairāk ieguldīts un svērts.

Patiess un nekad nav melis,

Kas dāvina otram daļu no sevis.

Tāda jau ir tā vienojošā spēle -

Saplūst šais likteņa paralēlēs.

Viedokļu krustuguņos dzirkstis raisās,

Viens otrā meklējam mirkļus skaistos.

Ikdienas ceļos, kad šķēršļus rada vēji,

Lai apkārt ceļu atrast spējam.

Viss, kas notiek, lai notiek uz labu,

Mainās cilvēks, ja mainās daba.

Reizēm skumstam un brīžiem smejam,

Ar paceltu galvu lai tālāk ejam!

Vēlamais un esošais dzīves kruscelēs tiekas,

Viss atkarīgs no tā, kā uztveram lietas.

Tumšajos mākoņos mirdz saules smaidi,

Viss notiek tad, kad vismazāk to gaidi.

Trīs vēlēšanās

Mēs tiekamies pilsētā uz krastmalas bruģa,

Pilnās burās mūsu sajūtu kuģis.

Tavas acis tik dziļas kā jūra,

Pa Daugavas viļņiem aizvējo skumjas.

Tavi soļi tik strauji kā viļņi,

Tik precīzi kā gravējumi ciļņos.

Starp kaijām, pīlēm, baložiem un vārnām,

Starp pilsētas siluetu panorāmām.

Tu mirdzoša šodien un cēla kā Milda,

Kā zvaigznes viņas rokās, sirds vēlēšanos pilna.

Tavas rokas tik siltas man šķiet,

Pieskaries it visur, kur ļauts tev iet.

Pirmkārt, tu vēlies kaisīt sniegu,

Apklāt pilsētas siluetu ikvienu.

Lai parkos un laukumos gaišums tiek,

Sirdīs un prātos lai kvēlo prieks.

Otrkārt, tu vēlies, lai izgaist plaisas,

Viss svarīgais lai drošs kļūst, neizmainās.

Kas no stabiliem pamatiem celts,

Tik pat vērtīgs kā brilianti un zelts.

Treškārt tu vēlies attīstību un veiksmi,

Lai pilsēta strāvo kā senā teiksmā.

Laiks jau tikai pulkstenī stāj,

Viss notiek, ja darīt nepārstāj.

Lai atklājam Rīgu vienmēr no jauna,

Bez strīdiem, pārpratumiem un griezīga kauna.

Esot viens otra stabilam balstam,

Lai pilsētu sevī ik brīdi sajust alkstam!

Visdārgākais, kas nemaksā neko

Visdārgāko, kas nemaksā neko,

Tie, kas meklē, tie atrod to.

Pa dzīves ceļu starp mirkļiem vien

Neredzamām saitēm sietin sien.

PRIEKS – kad rīta saulē vaigs

Atmirdz krāsains kā rudens zaigs.

Dzirkstī acis un gavilē sirds,

Traucas mērķi kā auļojošs zirgs.

VESELĪBA – kad jūtamies brīvi,

Kā mākoņi traucamies strauji pa dzīvi.

Jūtam, šodien visu varam,

Esam stipri ķermenī un garā.

SAPŅI – kad vēlmes ar realitāti jaucas,

Bijušais un esošais ļauj celties augstu.

Šai pusnakts stāstā viss kļūst īsts,

Acu plakstiņos ierakstīts.

MĪLESTĪBA – kad vienojas sirdis,

Otrā ieklausies, esi blakus ik mirkli.

Kā klavieres, ģitāra pieskaņo stīgas,

Tās sajūtu bungas tik dzīvelīgas.

Viss, kas mūsu prātos svērts,

Ģimenes tikumos iekodēts.

Mātes rokām izauklēts

Darba tikums, no tēva dots spēks.

DRAUGI – kad pie pleca plecs,

Kopā jaunos apvāršņos lec.

Kad atbalsta tevi, tu nesadedz,

Tie vienotu vīziju par svarīgo redz.

LAIKS – kad mirkļi rodas un krājas,

Tas vienmēr skrien un neapstājas.

Izlieto vairs sasmelt nav lemts -

Tas tavas dzīves reglaments.

CERĪBAS – kad domas vijas,

Kas palika uz vietas, kas izmainījās?

Ilgojamies vienmēr pēc skaistā,

Kas dvēseli pilda, uzrunā un saista.

Dažādi kā lapas šai dzīves telpā

Mācamies elpot vienā elpā.

Visdārgāko nevar nopirkt par naudu -

Tās vērtības, kas dzīvei piešķir jaudu.

Kā vējš dzen straumi - meklē un jūti,

Izliekot sevi, var saņemt un gūt.

Neapstājies, lai cik arī grūti,

Tikai tā var laimīgs kļūt.

Aiziet gads

Stārķa spārniem gads jau projām trauc,

Kas izdarīts un ko vēl paveikt ļauts?

Nav jau vairs laika atlicis daudz,

Pret jauniem izaicinājumiem ceļš tevi sauc.

Tur pie horizonta, kur saule smiedamās aust

Un vēl nesasniegtās virsotnēs mākoņi mostas no snauda,

Visam nezināmajam ir tik liels spēks un jauda -

Nojaukt barjeras un nekautrēties sākt atkal no jauna.

Tas nekas, ja iebrauktais ceļš jau rievām un plaisām klāts,

Dvēsele ir dzīva -vēl jau tā nav sadragāta.

Sirds pukst tik strauja šai ceļā – līkumainā kā Gauja,

Tev ir dota atļauja un krītošām zvaigznēm pilna sauja.

Vēja plosīšanās sārtajās debesīs tik droša

Kā tavas izvēles tik dzintaraini košas.

Reizēm sirds mulst, prāts nejūtas droši,

Ir jāmēģina, lai viss izdotos pārliecinoši.

Toleranti, nesatricināmi un glauni

Top apkārtnes ainava mūsu gaumē.

Šai nerimstošajā laika straumē

Tu kā ģitāra, klavieres vai taure.

Uzrunā plūdumā, virtuozi klimperē vai taurē,

Vai vienkārši izrādies gada noslēguma ballē.

Un mēles jau vienmēr visapkārt par tevi runā,

Kad parādies pie līkuma šai dzīves krustojumā.