sestdiena, 2015. gada 24. janvāris

Pēdas sniegā

Uz apspīdētajiem celiņiem
Paliek iemītās pēdas.
Kā senatnīgas laternas,
Kā dziļas rievas un rētas.

Tepat, kur ceļš ved augšup,
Un otrpus, kur lejup trauc,
Pēdas mūs visus vilina,
Maldina – līdzi sauc.


Tas neizprotamais vakarvējš
Pār pilsētu mākoņos brauc.
Sniegu pa gaisu putina,
Iemītās pēdas jauc.


Nokaisīts, drošs un putojošs,
Līdz horizontam aicinošs.
Ja spīdīgi balts, slīdinošs,
Šis ceļš kļūst reizēm kaitinošs.

Šaubīgos ledus kankāļos
Kā virāžās ved pēdu trase.
Auto riepu iemītie raksti,
Vakara gaismās tik neparasti.


Gājēju pāreju horizontālēs
Satiekas pēdas, krustojas,
Kļūst steidzīgas un kvēlas,
Tad atkal šķiras un dodas kur vēlas.


Līdz neizprotamais vakarvējš
Atkal pēdas jauc.
No rietumiem uz austrumiem
Pār pilsētu projām trauc.

sestdiena, 2014. gada 27. decembris

Sniegpārslas kā zvaigznes

Snieg viegli gaisīgām pārslām
Un aizputina iemītās takas.
Koki šai vakara krēslā
Tiek pie sniegbaltas jakas.

Balti dūmi pār pilsētu veļas,
Tumšajās debesīs laternu dejas.
Iemirdzas pārslas un lejup laižas
Kā mazi meteorīti, kā zvaigznes.

Un ierauta tieci šai kosmiskā dejā,
Graciozs baltums Tavā sejā.
Čukstošas lūpas, soļu takts –
Mums abiem šis vakars tik neparasts.






piektdiena, 2014. gada 26. decembris

Ziemas siluets

Saules stari pār pilsētu laižas,
Zaigojošs sniegs zem kājām gurkst.
Vējš iemītās takās mani aiznes,
Virs galvas neizzūdošs debessjums.

Gluds kā spogulis ezera vaigs –
Kurzemes siluets neatvairāmais.
Krasta niedru čabošajā dejā
Pretī veras šī dzirkstošā seja.

Māju jumti plešas tālē -
Sniegoto kalnu vertikālē.
Priecīgās balsīs ļaužu ēnas –
Nesteidzīgas, greznas diodēmas.

Garas astes debesu jumā –
Sārtajā mākoņu gleznojumā.
Mēness sirpis pa vidu laists,
Visapkārt viss balts un neizgaist.

Saules stari pār pilsētu laižas,
Logos lēni dedzas guns.
Ielās un pagalmos ļaudis aiznes
Šis gaišais svētku strāvojums.


ceturtdiena, 2014. gada 4. decembris

Dažas filozofiskas pārdomas sniegainā rītā


Dažas filozofiskas pārdomas sniegainā rītā –
Es eju pa mežu miglā tītā.
Kliedz pūce, sauc vārdā,
Dzirkstī asins šalte manā bārdā.

Kā dūmu mutuļa nesta
Ar visai elastīgu žestu
Nakts aizdznusi nepārredzamo dvesmu
Un uzausis saulespilnais ziemas rīts.

Viens, divi, trīs kupenu blāķi
Apņēmuši nama dakstus,
Es veros uz šo namu,
Silda saule manus plakstus.

Šī māja mežā gadu gadiem
Stāv kā valdziņi rakstu rakstiem.
Sirds strauji pukst, ceļas roka
Iztaisnot neiztaisnotās nama krokas.

Sapņot un pamosties

Sapņot un iejukt sniega ritmos,
Baltajā putenī viss savādi liktos.
Pa biezajām kupenām tik ilgi bradāt,
Līdz apreibt un pazust puteņa skaņās.

Pakāpties augstajā ssniegotā kalnā –
Baltajos mākoņos savāda aura.
Traukties lejā virpuļojošā dejā,
Līdz pieskarties pēdām ierastām ejām.

Ieskriet un pazust labirinta līknēs,
Nākotnes vīzijās viss citādi liksies.
Iegleznot skaisto no ikdienas virtuves
Sarkanbaltsarkanā krāsu virtenē.

Pamosties, runāt valodā vienā,
Vārdu pa vārdam mums skaidrība ienāks.
Plaukstošā ziedoņa atkusnī vadāts,
Ceriņu smaržās nāks vasaras prieks.

sestdiena, 2014. gada 15. novembris

Staro Rīga (Reload 2014)


Pār pilsētas kanāla ūdeņiem
Mirdz lāpu gaišie uguņi.
Spožās liesmiņas tērcītēs šaudās
Kā zelts šovakar ar lielu jaudu.

Šais dienās plūst gaisma ikvienam par brīvu –
Krāšņo starmešu loki pār Rīgu.
Zilgani violetos toņos mirdz nami,
Priecīgām sejām klīstam mēs abi.

Doma laukums pasaku balsī,
Skaņā, kustībā, attēlā, dzejā
Pētera baznīca raugās sejā.
Pāris minūtēs četri gadalaiki
Majestātiskās ūdens šaltīs.

Starp ļaužu pūļiem Vecrīgas ielās,
Starp starmešu gleznām mazām un lielām,
Kas savā starpā lielās,
Mēs ienirstam gaismas slepenājā dzīvē,
Ļaujoties tās vilinošajām spīlēm .

Kur ekrāna tests vai gaismas cirks,
zivs, bērns vai ģērbonis žilbinoši tvirts -
Visss viens nerimstoši nebēdnīgs flirts
Šai sapņu lidojumā celts.

Ko nekad neaizmirst un clties līdz
Krāšņās emociju debesīs.
Kad atmirdz torņos un daudzstāvu namos,
Rīgas tiltos un Daugavas viļņos
Varavīksnes zalvju tēli –
Latviešu tautas kopā savedēji.