Kaislības kā lidmašīnas

Lēni slīdošos mākoņos

Garie astu mutuļi

Lidmašīnu rakstus taisa –

Tik mirklis un tās jau prom.

Kā neizjusta kaislība,

Kas apņem tevi un virmo

Kaiju spārnu švīkstainos plandos –

Tik mirklis un tās jau ir prom.

Viļņi plūst lēni pret krastu,

Vieglām kroku rokām

Ieaijā saspringtos plecus –

Tik mirklis un tie jau plūst prom.

Viegli plandošiem soļiem,

Smiltis pa gaisu nesot,

Starp iemīto pēdu vaļņiem

Tik mirklis un esam jau prom.

Kā gaidīta fantāzija

Trauc vējš, iešalcot burās.

Tu veries jūrā no krasta -

Tik mirklis un laiva jau prom.

Nav nekā neparasta –

Vēro, jūti un raksti

Ar neredzamu tinti –

Tik mirklis un sajūta prom.

Saulē piemiegtie plaksti,

Atplaukst kaislību raksti.

Ļaužu pūļi gar krastu

Min sen iemītu taku.

Lēni slīdošie mākoņi

Vairogu debesīs taisa.

Rietošās saules stari

Viļņus zeltā raisa.

Vējš lēni ūdeni maisa,

Top lēnām kaislība gausa.

Viļņi pret krastu plūst,

Tava sirds tik neapmulst.

Savādā vasara

Līst lietus lielām lāsēm –

Caur saulstaru atspulgiem lapās

Un vēja nopūtām cēlām

Dārza ābeļu zaros

Aizslīd vasara

Ar tavām cerībām kvēlām.

Un tumšajos padebešos

Tur debesu austrumu pusē

Kā uz pelēka audekla fona

Sens dižozols izplestā formā

Starp savādībām un normām

Kā no zeltīta medaljona.

Sakļaujas krāšņo puķu ziedi,

Krusas biedi tavā saujā.

Negaisa straujā ritmiskā deja

Kā lavīna slīd,

Pa tērcītēm lejup traucas

Satriektā gaitā, stājā un sejā.

Starp lakstīgalu treļļiem

Un vārnu ķērcieniem spalgiem,

Pa Cieceres ezera viļņiem

Gar ūdensrožu ciļņiem

Paslēpes ar lietu spēlējot

Mana dvēsele klimst, izturību vēlējot.

Uz stingriem stiebru pamatiem

No dziļumiem līdz pat mākoņiem

Nerimstošās iztēles gleznas

Ik brīdi ar vēlmju otām

Pareizības mālē visapkārt horizontālē,

Un atdzimst vasara greznā.

Savāda vasara varavīksnes tiltā –

Reizēm stindzinošā, reizēm siltā,

Reizēm cerētā, reizēm viltā,

Dabas un pašu roku celtā

Ezeru, upju, pilsētu,

Mežu un pļavu telpā.

Saule...Pērkons...Zibens...

Cieceres ezera ūdeņi putās,

Motorlaiva spārnos ceļ.

Sēžu laivas vienā galā,

Saule plecus līksmi tver.

Aizslīd garām tīrumi, dārzi,

Saliņas meldri un koki zeļ.

Ūdens lāses sejā balo,

Aukstuma vilni pār mani ceļ.

Prieka pilna mana sirds,

Brocēnu āres tālumā paliek.

Saule mākoņos līdzi skrien,

Apkārt veroties citāds viss šķiet.

Mākoņu vāli pār ezeru tāli

Tumšu negaisa valni veļ,

Un kļūst ezera ūdeņi melni,

Saule varavīksni ceļ.

Kaut kur tālē pērkons ārdās,

Zibeņu šaltis koku lapās.

Pāri dārziem, ēkām līst,

Lietus lāses dvēseli kapā.

Un uz brīdi laiva stājas,

Lietū un saulē lāsītes kvēlo.

Skrejot mākoņi negaisu nes,

Projām no ezera vakarvējā.

Makšķernieki veras sejā,

Jaunas savrupmājas krastā,

Motorlaiva jau atpakaļ nes

Brīvdienā tik neparastā.

Cieceres ezera vilinājums

Mostas saule, vizuļos tērpjas,

Cieceres ezera ūdeņos trauc.

Plūsmu pa plusmai, vilni pa vilnim

Ezera tāles sev līdzi sauc.

Niedru plašajos puduru vālos

Slēpjas spāru ņirbošais bars.

Pļavās un mežos ezera krastos

Lepni uzplaukst pavasar’s.

Dzidro ūdeņu atspulgos kvēlos

Brocēnu pilsētas tēli mīt.

Gar Dūņupīti ezers slīd,

Elektrorosme vados te rit.

Slēptais ezera dvēseles spīts

Saliņas koku šalkoņā tīts.

Putnu dziesmās ierakstīts,

Kaļķu ceplī mīt senatnīgs.

Senās Brocēnu muižas stāsts

Ūdensrozēs noglabāts.

Sātiņu vagonos izklaudzināts

Senais kombināta prāts.

Makšķernieku stāvais tēls,

Tilts pār ezera gravu cēls.

Kara laika tanku deja,

Motorlaivas un airētāju sejas.

Tur, kur viļņi ieaijā liegi,

Iztek Cieceres ūdeņi viegli.

Cauri Saldum uz Ventu tie dodas,

Cieceres ezera spīts tiem rodas.

Zivju radītie ūdens burbuļi,

Peldētāju šļakstu virpuļi.

Ierastā saulainās vasaras aina –

Dzīva skanīgā ezera daina.

Un vienmēr aizrauj ezera līkņu

Mūsdienīgums un senatnīgums.

Ūdensrozes un darbīgs šums -

Vilinošais strāvojums.

Pilsēta pie ezera

Ūdensrožu baltumā,

Krāšņumā un staltumā

Cieceres ezera krastā viz

Pilsēta, kam cēla sirds.

Parkā iemītās pastaigu takas...

Un neizmestās bērnības jakas...

Mājiņas kalnā un pilsētas skola,

Lejā stadions un Dome.

Bērnības vasaru atmiņu tēli

Agrā rītā vai vakarā vēlu.

Talantīgo cilvēku darbi –

Pilsētvides kopēji un sargi.

Nebrīvē celta pilsētas telpa,

Ar savu raksturu un elpu

Ik vienā sirds puksta kvēlē,

Ierastajā kņadā un spēlē.

Pirmās ēkas un kombināta bums –

Pilsētas senais strāvojums.

Veikalu un rindu tēls –

Neaprakstāmo sajūtu kvēls.

Dziesmā, dejā un sportā ir spēks.

Talants tiek vienmēr novērtēts.

Brocēnnieku degsme un spīts –

Kas iesākts, vienmēr padarīts.

Cauri gadiem krātās dziņas

Savērtas greznā dzīpariņā.

 Tradīcijās atdzimst viss -

                                                Jaunas iespēju debesis.

Saldus ainiņas

Applūdušas ielas,

Lietuslāšu sienas,

Piektdienas dienā

Saulstaros laistās.

Kas gan tiek

No sajūsmas skaistās,

Kad iegrūst ceļi

Un piere rievās?

Bet lietus

Bez mitas tik lielās

Un stikla bļodā

Krīt sāpīgas asaras.

Tā aizrit tveicīgās

Un drēgnās vasaras,

Saldus pilskalna

Rūgtās asaras.

Lēnām plūst

Pa nogāzēm lejup,

Cieceres ūdeņos

Dvēsele čalo.

Ūdens tik balo

Un balo putās,

Augšup ceļas

Cerību mākoņos.

Klusām ieplūst

Namu pagrabos,

Miklām kājām

Bērni skrien ielās.

Strūklakas jautrajās lāsītēs

Strūklakas jautrajās lāsītēs,

Saulstaru zeltainās pinītēs

Savijas pilsētas ļaužu smaidi,

Krāsainie sapņi un gadalaiki.

Zem kupola slēpies un mani gaidi,

Pie kājām debesis šodien mums krīt.

Tāpēc varam noglāstīt sauli,

Mākoņus virpulī sastumdīt.

Un sajūtas dzimst, kā dūmi tās ceļas,

Kā šūpoles lejup no augšas zveļas.

Strūklakas ūdens tērcītēs slēpjas,

Varavīksnes krāsās tērpjas.