Svētku laiks

Pār sniegotiem kalniem
Gaišais svētku laiks
Nāk eglīšu zābakiem
Un iededz mājām guni.

Pār parketa un dēļu grīdām
Atver zvaigžņu maisu
Un Zeltītām varavīksnes svītrām
Piepilda ņirbošo gaisu.

Pār lielām un mazām sirdīm
Trīsošais svētku laiks
Ar neredzamām plaukstām
Ir mīlīgs un reizēm baigs.

Pār smaržās kūpošiem pavardiem,
Zirņiem un svētku pīrāgiem.
Ik vienā sveču liesmiņā,
Ik vienā dāvanu papīrā.

Kaisa un maisa, kaisa un maisa:
Uzbur prieku no zila gaisa.

Pār atvērtām sirdīm
No vārda uz vārdu
Gaišais svētku laiks
Iet gadumijai pāri.

Un arī tu tur vidū stāvi
Un arī es - mums tālejoši plāni.
Tik vajag ticēt un vajag spēt
Dzīves laivu noturēt.

Prieks lai sirdī un izzud raizes,

Sveču liesmas lai svētību nes.

Katrā mājā un katrā sirdī

Lai ielīst svētku gaišais prieks!

Zirga gadā lai stipra saime,

Brīnumu daudz, veselība un laime!

Aizlūgums (Veltījums Maxima traģēdijā bojāgājušajiem un citiem, kas zaudējuši tuvos cilvēkus)

Aizlūgt tik vien ābeļu zaļajās lapotnēs

Viegli gaisīgu smaidu

Un piepildīt pagalmu raibu

Tīkamu atmiņu, gaidu.

Mīlu es to, kas ir bijis-

Kur acis kavējās ilgi,

Kur roka kā aizskartās ilgas

Glāsta bērnības smilgas.

Tik vārds atmiņā un glāsts,

Garš ir mans stāsts.

Cik reižu nav iets un nākts.

Atkal tiek saviņģots prāts.

Cik reižu nav lūgts un gūts –

Katrs jauns iesākums grūts.

Sirdstrīsošā rūts

Ģimenes tuvums.

Aizlūgt par tiem-

Ģimenē tuvajiem,

Neaizmirstajiem sirdspukstiem,

Izjustajiem kopbrīžiem,

Kad neapjaušot notikumiem

Priekšā nesteidzamies,

Tik saprotamies,

Ikdienā ietverdamies.

Dus Dieva mierā

Dvēsele dzīvo,

Atbalsu stīgas

Vārdplūsmā plīvo.

Nezūd ne mirkli

Atvasaras dzirkstis.

Mīļcilvēku tuvums

Atvērtās sirdīs.

Svētki

Saules pielijušajā sejā

Atblāzmojas mirdzošais

Saviļņojums saltajā vakarvējā.

Šovakar man tāda spēja -

Brīnumsavedēja.

Ir nolemts aizskart tavus plecus

Un čukstēt gaidītos vārdus.

Tu, aizdzinusi prom

Aizgājušo gadu sārmus,

Padari mani atraisītu, rāmu.

Iedegas gunis namu logos gaiši.

Ielās klīst cerību un piepildījuma sapņi.

Lāpu liesmas un salūta zalves gaisā -

Tu – mana mīļotā, mana skaistā -

Mana vienmēr sirdī esošā Latvija.

Pelēkā simfonija

Slīd mākoņi tumši satraukti pāri,

Zemi neskar saules stari.

Ezera viļņi sitas pret krastu,

Nes satraukumu neparastu.

Tu klīsti apkārt steidzīgi klusi,

Augošā vējā nosalusi.

Kailajos zaros šūpojas putni

Kā atraduši šūpoļu stuti.

Un pieaug šalcoša simfonija -

Pie apvāršņa mostas melodija.

Sākas ezera dziļākās dzīlēs,

Apņem tuvējo apkārtni spīlēs.

Ieskauts pakšķoša lietus līknēs,

Vējš atraisa lūztošās zaru vītnes.

Mēs turamies pie stiprā, kas saista,

Lai dvēseļu spozmi neizkaisa.

Pelēkā dūmakā ataust rīts,

Viss tuvējā apkārtnē iztramdīts.

Nolīdzinām postošās plaisas -

Skaista tā Latvija – skaista.

Par pilsētu un mums

Vējš notrauc pēdējās lapas,

Pēdējais tramvajs aizslīd tālē.

Un drēgnajā vakara horizontālē

Laternu spuldzēs spēlējas guns.

Vientulīgi slīd mākoņi gaisā

Un pār naksnīgo Rīgu kaisa

Sīki pilošās lietus lāses,

Kas lejup slīd kā dzērvju kāši.

Saules stari manā logā

Atvasaras spozmi taisa.

Kļavām, kastaņām un gobām

Vējš zarus dejā raisa.

Un kā no zila gaisa

Tu apburoša un skaista

Aizslīdi plandošā jakā

Pa lapām noklātā takā.

Uzsmaidot droši mākoņiem baltiem,

Skatu veltot namiem staltiem.

Nezaudējot krāšņuma spozmi,

Jo izvilkusi laimīgo lozi.

Dzelteni sarkani brūnais paklājs,

Ņirbošās ielas zeltīti šķiet.

Viss mūsdienīgais no pagājušā izriet,

Ik brīdi mainās, nāk atpakaļ, kaut mazliet.

Tās pašas apņēmības un cerības,

Kvēlas vēlmes un kaislības

“Bagātās kundzes” varoņu tēlos -

Vārdos, darbos un ideālos.

Dvēseles lidmašīnas

Manas dvēseles lidmašīnas

Virs rudenīgās Rīgas

Pacēlušās spārnos – tās zelta bezdelīgas.

Cēli un krāšņi rudenīgā vējā

Kā lapas no koka tās griežas dejā.

Starp krītošām lāsēm un putnu kāšiem,

Pār Doma laukumu un bruģa sāpēm -

Gadsimtu gaitā pieredzē krātām.

Bastejkalna laternās dzīvo,

Kanāla ūdeņos uz Daugavu stīgo.

Ieskauta paradumu un likumu cellēs

Dūmakaina migla tiltu velvēs

Slēpjas nakts aizejošās ēnās.

Agrā rītā pilsēta mostas,

Mans sajūtu kuģis pienāk ostā.

Es ceļos mākoņos virs Vecrīgas mūriem,

Un mati plīv vējā uz ielu stūriem.

Nerimstošā dvēseles virpuļa ritmiem -

Priekiem un pārdzīvojumiem stipriem

Ļaujos un izgaist neatļaujos.  

Aizejošā vasara jeb rudens mākoņos

Kokiem zelts jau matos

Un savāds klusums dabasskatos.

Putnu spārnu švīksti

Vienotā ritma plandās

Aizzib tālumā -

Atstājot vēja šalkās

Aizejošās vasaras alkas.

Asteru ziedu stīgās

Saulstaru palaidnības.

Mūsu neprātības

Vienotā sajūtu vilnī

Uzplaiksnī zālē.

Virmo horizontālē

Nopļautās zāles svaigums.

Vēl mirklis gaistošas vasaras

Un krītošas prieka asaras

Dzeltenās bērzu lapās,

Parka iemītās takās

Un Cieceres ezera viļņos

Sārtu villaini plecos

Mākoņos rotājas rudens.