Par domām un vārdiem

Es esmu,

Tu esi,

Viņš, viņa ir -

Tūkstošiem domu

Un viedokļu šķir.

Tik jāatmin vārdus,

Kas kopā tur -

Plašajā pasaulē

Tie te še, te tur.

Vārdu sakot, visur kur

Ierasto ikdienas ainu bur.

Reizēm skaļi

Un reizēm klusi

Vārdi plūst

Uz centrālo pusi.

Lauztām līnijām

Domas steidzas -

Viena sākas,

Bet cita jau beidzas.

Un tikai tā

Veidojas stāsts -

Burtu pie burta

Zilbju glāsts.

Dzimtā valodā

Magnēta spēks

Pievelk to,

Kas dvēselē slēpts.

Tvists Rīgas ielās

Es izgāju Rīgas ielās

Starp bulvāru liepu sienām.

Negribas būt vienam

Pavasara pieskārienā.

Starp parku ceriņiem ejot,

Spēcīgo smaržu tverot,

Pieneņu zeltainā aurā

Pazūdu putenī baltā.

Es ienirstu pasaulē krāšņā,

Kur Tu un citi jau priekšā.

Sārtām tulpju kurpēm

Ar nākotni spēlējas tagadne.

Griežoties soli pa solim

Starp līksmu ļaužu bariem,

Ļauties saules stariem –

Nerimstošā tvista karnevāliem.

Zaļajos zāles palagos

 Smejot ienirstam ceriņos.

Tad tev sejā parādās spīts

Un matu cekuls tiek sajaukts drīz.

Un ik solis mākoņos

Izgaist smaržu putekļos.

Pāri Rīgas torņiem mirdz

Mūsu abu ikdienas flirts.

Vārdi paši pār lūpām nāk,

Soli pa solim pār torņiem kāpj.

Un izkāpj Daugavas Krastmalā,

Kur jūtas tā kā pasakā.

Cits ar citu tie sakļaujas,

Zvanu skaņās pārvēršas.

Ūdens straume Daugavā rit,

Rietošā saulē sirds straujāk sit.

Mākslinieks

Iet mākslinieks pa parka celiņiem,

Ar neredzamu otu pārklāj

Ziedus lapu pazarēs ceriņiem.

Un klīst pa dārzu zāli,

Kur lakstīgalu dziesmu tinumos

Uzbur baltos ābeļziedu pinumus.

Tulpju sīpolu izplaukušiem dzinumiem

Pieskaras ar otu triepieniem sarkaniem.

Un saulstaru cienīgā krāsā

Iekrāso arī tulpju māsas.

Vēl nedaudz pieliek toni,

Krāšņu veidojot narcišu troni.

Pieneņu zaļajiem zelmeņiem

Piemēro pārpalikušo dzelteno.

Rapšu plašajiem klajumiem

Pārtrauc stingriem vēzieniem.

Te ienirst magoņu pļavā,

Te pie ūdensrozēm Paparžu gravā.

Rietošās saules staros

Veido ainavu mākoņos.

Pavasaris

Ar siltiem vējiem skaļiem

Un zeltītiem saules stariem,

Caur Ogres straumi un paliem

Soli pa solim zāļu stiebros,

Plaukstošos pumpuros pilnos briedos

Strauji māju pagalmos

Un putnu ligzdu vijumos

Klāt pavasaris zaļos lindrakos.

Ar nelielu sāpi par upēm,

Kas nenogurstot palo,

Pavasaris tomēr staro,

Paveikt steidz padarāmo.

Kā kārtīgam vīram klājas

Tas pļavās un dārzos pie mājas,

Parkos un dziļajos mežos,

Laukos un upju grīvās

Sasilda vārīgās stīgas.

Un atmostas daba no stinguma biedā,

Dzīvība katrā tauriņā, katrā krāšņā ziedā.

Aiz horizonta jūra met sarkanas putas,

Mākoņi baltie saulstaros dejo.

Līdz ar vēju arī sirds klejo -

Dzīparu dzīpariem viss atdzimst no jauna

Un sajūtu trepes uz augšu tik steidz,

Jo pavasarim daudz vēl jāpaveic.

Ar tauriņu krāsu matos

Un bites čaklumu darbos,

Ar bezdelīgu straujumu acīs

Viņš noteiktību pratīs.

Vērtībām neizgaistot,

Prieku un līksmi raisot

Grābekļos, cimdos un maisos,

Tērps Latviju košās krāsās,

Darbosies brāļi un māsas.

Atspulgs spogulī

Tu vēlējies būt laimīga,

Sparīgi veroties spogulī glaunā.

Taču pasaulē viss kā no jauna –

Zaļajos stiebros saimnieko salna.

Atverot durvis pavasara dvaša

Iesitas sejā ziemīgi asa.

Pēc likuma vairāk maiguma prasās,

Pirmie ziedi vēl neatraisās.

Un reizēm tu jūties apvārdots

Dabas spēlēs  - tas nolemts vai sods?

Bet varbūt viss pašasaprotams,

Laika gaitā atrisināms.

Tā nu mēs ejam viens otram garām

Kanāla malā ļaužu barā.

Uzspīd saule, spēlējas viļņos,

Čalošā ūdenī atspulgu raisa.

Un tad kaut nedaudz atmodas gaisā

Patiesas jūtas starp skatieniem kaisa.

Strazdu dziesmu svilpjošā ritmā

Tu ūdens spogulī laimīgi smaidi.

Saules siltajā pusē

Saule pasauli ņem rokās,

Rotā, rotā.

Un ar neredzamām otām

Rotā, rotā.

Pirmais sniegpulksteņu asns

Lodā, lodā.

Pretī saulei izstiepj rokas,

Lokās, lokās.

Un pār kalnu gavilē ļaudis

Līksmāk, līksmāk.

Satver cieši šūpoļu balstus

Augstāk, augstāk!

Zaļo pakalnu koku zaros

Baros, baros

Putni sacenšas koru karos,

Staro, staro.

Atnāk klusi pelēkos kārklos,

Lūko, lūko

Dieva acs asaru pērlēs

Plaukstošu pumpuru, lapu strēlēs.

Un vieglām domām raibajā pļavā

Barā, barā

Pieneņu pūku ceļojums galā,

Nosēžas cēli zemes malā.

Tad pa iemīto skudru taku

Rudzupuķu ieskautā pļavā

Spoguļojas saule meža malā,

Ābeļu dārzos un ceriņos balo.

Starp pavasari un rudeni tālo

Staro, staro.

Slīd pār pļavām, ezeros zeltī -

Dzīvībai ikvienai savu siltumu veltī.

P.S. Līksmus, siltus, atraktīvus un skanīgus pavasara saulgriežus!

Dvēseles pavasaris

Mēs tikāmies domās,

Kad dvēsele dzied

Un pirmās tulpes dārzā zied.

Tad dāvāju Tev mirkli brīnuma,

Paliki smaržu mākoņa apburta.

Skrējām no kalna, kur gaviles glaunas

Pavasara saules staros.

Atgriezās gājputni, vizbuļi plauka,

Cieceres ezers pirmajos palos,

Vērās purmpuri koku zaros.

Kad līdz ar dabas atmodu strauji

Līku loču pa dvēseles takām

Bijām viens otram cieši blakām.

Staroja dvēsele mirdzošās acīs,

Kurš gan par tām labāk sacīs:

Kas slēpjas aiz ezera otrā pusē,

Par ko reizēm lūpas klusē,

Kur cerības modušās nesarūsē.

Tad kad nakts vēl drebuļus raisa,

Ūdens straume liekas baisa.

Mēness gaismā slīdēja mākoņi,

Ienirstot miglā, es devos tev līdz.

Nedaudz satraukts, bet gandarīts

Zvaigžņu acu pavadīts,

Skanošu sirdspukstu ritmā dzīts.

Neparedzamos soļu ritmos,

Caur atbalsīm tīkamos klusuma viļnos

Sārtos mākoņos modās rīts.

Koku galotnes trīcēja vējā,

Ēnu putni devās mums līdz.