Tu vēlējies būt laimīga,
Sparīgi veroties spogulī glaunā.
Taču pasaulē viss kā no jauna –
Zaļajos stiebros saimnieko salna.
Atverot durvis pavasara dvaša
Iesitas sejā ziemīgi asa.
Pēc likuma vairāk maiguma prasās,
Pirmie ziedi vēl neatraisās.
Un reizēm tu jūties apvārdots
Dabas spēlēs -
tas nolemts vai sods?
Bet varbūt viss pašasaprotams,
Laika gaitā atrisināms.
Tā nu mēs ejam viens otram garām
Kanāla malā ļaužu barā.
Uzspīd saule, spēlējas viļņos,
Čalošā ūdenī atspulgu raisa.
Un tad kaut nedaudz atmodas gaisā
Patiesas jūtas starp skatieniem kaisa.
Strazdu dziesmu svilpjošā ritmā
Tu ūdens spogulī laimīgi smaidi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru