Mēs tikāmies domās,
Kad dvēsele dzied
Un pirmās tulpes dārzā zied.
Tad dāvāju Tev mirkli brīnuma,
Paliki smaržu mākoņa apburta.
Skrējām no kalna, kur gaviles glaunas
Pavasara saules staros.
Atgriezās gājputni, vizbuļi plauka,
Cieceres ezers pirmajos palos,
Vērās purmpuri koku zaros.
Kad līdz ar dabas atmodu strauji
Līku loču pa dvēseles takām
Bijām viens otram cieši blakām.
Staroja dvēsele mirdzošās acīs,
Kurš gan par tām labāk sacīs:
Kas slēpjas aiz ezera otrā pusē,
Par ko reizēm lūpas klusē,
Kur cerības modušās nesarūsē.
Tad kad nakts vēl drebuļus raisa,
Ūdens straume liekas baisa.
Mēness gaismā slīdēja mākoņi,
Ienirstot miglā, es devos tev līdz.
Nedaudz satraukts, bet gandarīts
Zvaigžņu acu pavadīts,
Skanošu sirdspukstu ritmā dzīts.
Neparedzamos soļu ritmos,
Caur atbalsīm tīkamos klusuma viļnos
Sārtos mākoņos modās rīts.
Koku galotnes trīcēja vējā,
Ēnu putni devās mums līdz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru