Pa Brīvības ielu sestdienas rītā
Caur liepu aleju, gar logailām miglā tītām
Starp pirmajiem siluetiem un auto benzīna dzītiem
Klīst neatlaidīgs un rotaļīgs spīts.
Ar saulstariem pildīts mīkstās čībās
Pa paklājiem un apsildāmām grīdām
Kā ziņu moderātors neziņā tītām sirdīm no rīta
Atnes gaidīto dvēseles mieru.
Tad baudot kafiju un karstmaizes ar sieru,
Kāju pār kāju šūpojot nesatricināmā mierā,
Atblāzmojot vieglo pēdu ritmu uz sienas,
Ar gaišām domām iesākt dienu.
Pa sniegā vizuļojošām saules pēdām
Gar trolejbusu un tramvaju stāvu grēdām
Caur pilsētas galeriju noslēpumainām ēnām
Traukties neapturamā sajūtu virpulī.
Un satvert tavu roku, ienirstot cīruļputeņa krokās,
Kur viegli roķīgās vēja stabuļu dziesmās
Neatvairāmo Rīgas velvju siluetu krāsas
Aizslīd Daugavā, uz jūru aizpeld brīvdienu sajūtas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru