Es
nevaru tev piederēt,
Klīst
domas brīvi kā putni gaisā.
Starp
vakara tumsu un laternu gaismām
Baltajos
zaros spēlējas vējš.
Un
spēlējos droši ar vārdiem līdz,
Tie
nepieder man, un sirdī kvēl spīts.
Šodien
es tāds, bet rīt savādāks,
Tavā
priekšā man apmulst prāts.
Un tā
atkal sākas šis stāsts
Par to,
kā kāds kļūst pamanāms,
Kad no
klūdām viens tiek glābts,
Bet cits
atkal tiek sadragāts.
Mēs
nepiederam kā dzīslas nevienam –
Elpojam,
dzīvojam, mīlam un skrienam.
Pavedienu
pa pavedienam
Likteņa
kamolā mezglā sienam.
Tu
nepiederi man, es neesmu tev –
Bet
vēlamies otru paturēt sev.
Jo
pārtiekam viens no otra ik dienu,
Sajūtot
tīkamo pieskārienu.
Es
nevaru tev piederēt,
Tik
klusi viens otram aizslīdēt garām.
Neļauties
pazust putenī, salā
Sajust
viens otru –
Nekas
vēl nav galā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru