Saules siltajā pusē

Saule pasauli ņem rokās,

Rotā, rotā.

Un ar neredzamām otām

Rotā, rotā.

Pirmais sniegpulksteņu asns

Lodā, lodā.

Pretī saulei izstiepj rokas,

Lokās, lokās.

Un pār kalnu gavilē ļaudis

Līksmāk, līksmāk.

Satver cieši šūpoļu balstus

Augstāk, augstāk!

Zaļo pakalnu koku zaros

Baros, baros

Putni sacenšas koru karos,

Staro, staro.

Atnāk klusi pelēkos kārklos,

Lūko, lūko

Dieva acs asaru pērlēs

Plaukstošu pumpuru, lapu strēlēs.

Un vieglām domām raibajā pļavā

Barā, barā

Pieneņu pūku ceļojums galā,

Nosēžas cēli zemes malā.

Tad pa iemīto skudru taku

Rudzupuķu ieskautā pļavā

Spoguļojas saule meža malā,

Ābeļu dārzos un ceriņos balo.

Starp pavasari un rudeni tālo

Staro, staro.

Slīd pār pļavām, ezeros zeltī -

Dzīvībai ikvienai savu siltumu veltī.

P.S. Līksmus, siltus, atraktīvus un skanīgus pavasara saulgriežus!

Dvēseles pavasaris

Mēs tikāmies domās,

Kad dvēsele dzied

Un pirmās tulpes dārzā zied.

Tad dāvāju Tev mirkli brīnuma,

Paliki smaržu mākoņa apburta.

Skrējām no kalna, kur gaviles glaunas

Pavasara saules staros.

Atgriezās gājputni, vizbuļi plauka,

Cieceres ezers pirmajos palos,

Vērās purmpuri koku zaros.

Kad līdz ar dabas atmodu strauji

Līku loču pa dvēseles takām

Bijām viens otram cieši blakām.

Staroja dvēsele mirdzošās acīs,

Kurš gan par tām labāk sacīs:

Kas slēpjas aiz ezera otrā pusē,

Par ko reizēm lūpas klusē,

Kur cerības modušās nesarūsē.

Tad kad nakts vēl drebuļus raisa,

Ūdens straume liekas baisa.

Mēness gaismā slīdēja mākoņi,

Ienirstot miglā, es devos tev līdz.

Nedaudz satraukts, bet gandarīts

Zvaigžņu acu pavadīts,

Skanošu sirdspukstu ritmā dzīts.

Neparedzamos soļu ritmos,

Caur atbalsīm tīkamos klusuma viļnos

Sārtos mākoņos modās rīts.

Koku galotnes trīcēja vējā,

Ēnu putni devās mums līdz.

Brīvdienas sajūtas

Pa Brīvības ielu sestdienas rītā

Caur liepu aleju, gar logailām miglā tītām

Starp pirmajiem siluetiem un auto benzīna dzītiem

Klīst neatlaidīgs un rotaļīgs spīts.

Ar saulstariem pildīts mīkstās čībās

Pa paklājiem un apsildāmām grīdām

Kā ziņu moderātors neziņā tītām sirdīm no rīta

Atnes gaidīto dvēseles mieru.

Tad baudot kafiju un karstmaizes ar sieru,

Kāju pār kāju šūpojot nesatricināmā mierā,

Atblāzmojot vieglo pēdu ritmu uz sienas,

Ar gaišām domām iesākt dienu.

Pa sniegā vizuļojošām saules pēdām

Gar trolejbusu un tramvaju stāvu grēdām

Caur pilsētas galeriju noslēpumainām ēnām

Traukties neapturamā sajūtu virpulī.

Un satvert tavu roku, ienirstot cīruļputeņa krokās,

Kur viegli roķīgās vēja stabuļu dziesmās

Neatvairāmo Rīgas velvju siluetu krāsas

Aizslīd Daugavā, uz jūru aizpeld brīvdienu sajūtas.

Mēs nevienam nepiederam

Es nevaru tev piederēt,

Klīst domas brīvi kā putni gaisā.

Starp vakara tumsu un laternu gaismām

Baltajos zaros spēlējas vējš.

Un spēlējos droši ar vārdiem līdz,

Tie nepieder man, un sirdī kvēl spīts.

Šodien es tāds, bet rīt savādāks,

Tavā priekšā man apmulst prāts.

Un tā atkal sākas šis stāsts

Par to, kā kāds kļūst pamanāms,

Kad no klūdām viens tiek glābts,

Bet cits atkal tiek sadragāts.

Mēs nepiederam kā dzīslas nevienam –

Elpojam, dzīvojam, mīlam un skrienam.

Pavedienu pa pavedienam

Likteņa kamolā mezglā sienam.

Tu nepiederi man, es neesmu tev –

Bet vēlamies otru paturēt sev.

Jo pārtiekam viens no otra ik dienu,

Sajūtot tīkamo pieskārienu.

Es nevaru tev piederēt,

Tik klusi viens otram aizslīdēt garām.

Neļauties pazust putenī, salā

Sajust viens otru –

Nekas vēl nav galā.

Krītošā sniegā ejot

Krītoša sniega, lietus velvēs

Cerību, ilgu un gaviļu krelles.

Lūgumi, pārmetumi, atzīšanās... it viss

Laternu gaismās atdzimis.

Paralēlās dimensijās tu un es

Katrs savā ielas pusē.

Ierasto ritmu un gaismu spēlēs -

Iejaukti tenku un jaunumu strēlēs.

Skan ģitāras sērīgā dziesma klusa

Bastejkalna piekājē tilta pusē.

Un uguns laternu spuldzēs kvēls,

Kanāla ūdeņos atmirdz to tēls.

Pulsē Rīga vakara jundā

Zvanu skaņās jaunā stundā.

Soli pa solim uz priekšu dzīta

Pie horizonta mums tikšanās pierakstīta.

Es izeju sniegā

Es izeju sniegā -

Zābaki atceras

Iemīto taku.

Arī tu

Pretī man nāc,

Saltajā saulē

Ierasto skatu.

Avīžu kioskā

Atstātie lati,

Transporta pieturā

Izsalkušo putnu skati.

Drūpošas maizes

Kritienā lēnā

Paliekam abi

Blakus stāvošo

Ļaužu ēnā.

Un raibie pēdu raksti

Gaistošās sarmas dzīti

Mīņādamies krājas,

Siltā jakā dvēsele

Ar spalgoni sarunājas.

Un tad jau viņš nāk,

Aicinādams iekāpt.

Mēs aptveram

Plašo telpu

Kustības dimensijā.

Paralēlēlo plakņu

Neizdibināmās vertikālēs

Aiztraucas trolejbuss

Centra tālēs.

Un klusībā dvēsele

Traucas tam līdz.

Leduspuķu raksti

Siltajā dvašā

Izgaist tik viegli

Kā pienenes rasā,

Attēlojot rūtīs

Krūtīs kvēlojošo dziesmu,

Ar sparu

Pār namu jumtiem

Aiznesot mūsu

Neatlaidības liesmu.

Atkušņa peripētijas

Es šaubos vai šodien asais vējš

Spēj aiztraukt sniegpārslu satrauktās asaras.

Un paliek prātā atmiņas no vasaras,

Kad koku ēnās vizuļoja saule.

Soli pa solim iet atkusnim līdz,

Satraukti putni visapkārt klejo.

Nogurums atblāv tavā sejā,

Kad šlakstošās peļķēs abi ejam.

Pelēkā rītā pilsēta mostas,

Ko darīt šodien, kā vienmēr, ir daudz.

Tik sirdī kvēlo savādas domas –

Paveikt to, kas vēl neatļauts.