Aiziet, lai atgrieztos

Tu pagriezies un aizgāji prom,

Atstāji mani asarojot.

Kas gan cits var padomu dot,

Kā attālums mūs sailgojot.

Tu teici man un teicu tev,

To, kas uz mēles šai mirklī kvēl.

Palika lepnuma mazliet žēl,

Gribējām mirkli tik katrs sev.

Un aizzib vējā mūsu kopējie stāsti,

Pavadītie mirkļi, pieskārieni un glāsti.

Paliek neprāta virzītie soļi,

Spītīgi kā visgludākie oļi.

Kā censoņi ierauti šai pārdomu spēlē,

Kur samulst sirds un ērverģēlē.

Te tevi plosa kārās dēles,

Aizšķērso likteņa paralēles.

Bet jātiek tam pāri, lai šķembas plīst,

Pat ja dārd pērkons un lietus līst.

Reizēm mēs sevi nepazīstam,

Ļaujamies zibeņu zibšņiem īstiem.

No nevēlamā atvadīties,

Pēc vienojošā un košā dzīties.

Ja tik mēs spētu savaldīties

Un viens otrā ieklausīties.

Es atgriezos un durvis vēru,

Sajust tevi es vēl spēju.

Aizlaidām prom, kas traucējošs, lieks,

Abu sejās iezagās prieks.

Nesatricināmības

Lietus nolijis un lāses zaigo ziedos,

Vakara vēsums jau sirdi grauž.

Vējš pierimis, ļauj mākoņiem traukt mierā,

Vienprātību visapkārt pauž.

Nesatricināms miers mūsu vaigos viedos

Sirds siltumā, kur abiem tikties ļauj.

Es tavās acīs šovakar neizliekos -

Prāts kā apreibis jau doties kājas auj.

Veldzējošā zālē vēl mitrums stiebros,

Kāds nemanāmi ziedus kopā kļauj.

Pelēks visums saules atblāzmu piedod,

Lai tumsa harmoniju nepārrauj.

Un aizvainotie sasarkušos smieklos,

Vientulībā slēpjoties, lai bļauj.

Mēs nelauzām galvu par visādiem niekiem,

Jo būtisko, svarīgo mūsu sirdis skauj.

Jau sārtums iezadzies jāņogu pazarēs,

Un ķirši savu gatavību pauž.

Pat mūsu acu horizontālēs

Sarkani kvēla guntiņa snauž.

Kad lietus nolījis un silta jaka plecos,

Vecos tikumus gribas projām sviest.

Būs saules lēkti un jaunais sekos,

Taču pagātne projām jau neaizies.

Lietus nolijis un mūsu pieru rievās

Satraukums kā mākoņu steiga rimst.

Pievilcība kā lietus lāses ziedos,

Nesatricināma mīlestība dzimst.

Laimes aka

Tu smējies un vasarā iemīlējies -

Kā uzplauka ziedi, atplauka tava sirds.

Reizēm kā roze tu iespītējies,

No bērnības spītu sev visur ņem līdz.

Kā ods tavas vēlmes visapkārt sīc,

Gaišām domām atnācis rīts.

Vēlos tevi saukt sev līdz,

Uzmanīgi, lai rasā tās neizmirkst.

Piesardzības nekad nav par daudz,

Mirkļos, kad šķiet viss aicina, sauc.

Un vēlamies, lai mums būtu ļauts,

Skat, vēlmes jau pilnā trolejbusā brauc.

Kur galvu visapkārt nevajadzīgi jauc

Šķēršļi, kas skaļrunī sērīgi kauc.

Tad, kad rokām brīdi ir skauts,

Viss pārējais izrādās neatļauts.

Kā jūra tava balss man šalc,

Te uzbango vējā, te tonis salds.

Ik mirklis mūsu liktenī malts,

No sirds uz sirdi kā zobens kalts.

Kā atslēga, kas atslēdz durvis,

Es būšu tavu sajūtu burvis.

Pa zeltainiem laukiem mēs iemīsim takas,

Laimi smelsim kā ūdeni no akas.

Ēnas

Saules staros ņirbošas ēnas

Pretī raugās vilinoši mēmas.

Kad tavs siluets aizslīd pa sētu,

Liliju ziedus atplaukušos pēta.

Veldzējošā vakara izrāde ērta

Šai vasarā tieši tev iestudēta.

Kur smelies enerģijas svētas

Un netiecies pēc slavas lētas.

Karstajā svelmē, tu rodi spēku

Paveikt to, kas tev noderētu.

Bez sašutuma un liekas brēkas,

Kas pielietu uguni tavās rētās.

Tavi sirds vārti uz vakaru slēgti

Un nodomi lugā nav iestudēti.

Jo reizēm vērēji korumpēti

Un ārpusē paliek pagātnes grēki.

Mainās saules rieti un lēkti,

Tradīcijās ieturēti.

Vējā palaisti un reizēm svērti,

Mainās dekori, vietas un mērķi.

Ņirbošu ēnu mirkļu svētība

Šī vakara izrādes lielākā vērtība.

Centība un ieinteresētība -

Neatņemama dzīves ērtība.

Gribēt un varēt

Mēs mīlam smieties, lai kur arī ietu,

Ik vienu lietu darām ar prieku.

Sirds kā sanošs bišu spiets,

Mirkļi kā košs saules riets.

Kopā mēs varam, mēs esam spēks,

Kas mūsu prātos iekodēts.

Ir mirkļi dārgi, tie nav lēti -

Gribā un varēšanā notērēti.

Līdz ar vēju mākoņi trauc,

Līdz ar vēlmēm tu mainies un audz.

Tavas domas virzās uz mērķi,

Kur intervāli uzkrāti un svērti.

Ar nopietnu skatu uz savu dzīvi,

Izbaudām kvēlo vasaras brīvi.

Saules staros viskvēlākās vēlmes

Virmo likteņa paralēlēs.

Es skriešu arvien, arvien uz priekšu,

Mērķu koka galotnes liekšu.

Pie grūtībām es neapstāšos,

Savas varēšanas krāšu.

Ir brīži, kad ar sirdi grūtu

Meklējam, kur raidīt bultu.

Gūstam pieredzi mēs rūgtu -

Gribēt un varēt, lai kā arī būtu.

Gribēt un varēt caur ērkšķiem uz zvaigznēm,

Neļaut vējam sevi pluinīt un graut.

Nozīmes nav, cik apavu deldēts,

Bet – cik kopā mums iegūt ir ļauts.

Iedvesmu paralēles

Lidmašīnas lido pār galvu,

Atsāj asti garu un baltu.

Ja tik liktens mums to ļautu,

Celtos spārnos un mēnesi skautu.

Šīs paralēlās līnijas aizvijas tālu

Un reizēm krustojas intervālos.

Tā mūsu jūtu trajektorijas tiekas,

Tik vienotas un iedvesmotas liekas.

Kad meklējam mēs jaunas vietas,

Kur noteikti mums jāsatiekas,

Notiek neparastas lietas,

Kas negaidīti noliek pie vietas.

Dvēseles ilgas kā josta sieta

Izlaužas te no ierastā miera.

Prātojam, vai pieskārienā

Cienītas tās vai piesmietas.

Un nekad jau nepietiek prieka -

Vēlamies dzirdēt ierastos smieklus.

Čaalošana kā mūzika no bišu spieta,

Kad dzirksteļo acis, izrādīšanās vietā.

Šai dzīves skatuvē, kad mirgo gaismas,

Izgaismo visus kaktus un plaisas.

Apžilbina acis, gaida, ko sacīs -

Tava sirds mani iedvesmot pratīs.

Iedvesmu paralēles visapkārt vijas,

Spēlējam savas perkusijas.

Tu mana ģitāra, es tavs ritms,

Spitīgi pieķēries pie tavas sirds.

Esi laimīgs

Esi laimīgs, par paveikto smaidi -

Vējš aiznes pa gaisu tavas bailes.

Tik ierastajās durvju ailēs

Vēl nebījušais tver tevi spailēs.

Un nav ko bīties izrādīties,

Jo tikai to, kas pateikts, vējš nes.

Ikdienas velosipēdā mīties,

Būvēt jaunas pasaules.

Aizaug takas un sadrūp ietves,

Kad ilgstoši vienā vietā ir būts.

Cik nav raudāts un cik nav lūgts -

Šķiet, visu var manīt – kas tad tur grūts?

Uz ceļa klīstošās dvēseles tiekas,

Kas apkārt notiek, tām svarīgs liekas.

Pat, ja notiek dīvainas lietas,

Tavā varā visu nolikt pie vietas.

Esi uzmanīgs ar iemītiem soļiem -

Tajā pašā straumē tik vienreiz var brist.

Tā jau tas dzīvē notiek -

Viss piedzīvotais jau redzēts var šķist.

Un tad var celties un tad var krist,

Kad viss notiekošais kā trauki plīst.

Ik reizi, kad lietus no jauna līst,

Esi laimīgs, lai rētas dzīst!