Turaidas pils senajos mūros

Turaidas pils senajos mūros

Skat’, aizvijušies gadsimti,

Vai mainījies skats?

Kā rādās, savādāks kļuvis es pats.

Interesē viss, kas neparasts.

Pagātnes miglā saplūst tavs tēls

Un pulsē sirds aizejošā rudens dejā,

Starp skulptūrām ar vēju paslēpes spēlē.

Krīt pēdējās lapas un virpuļo vējā,

Kā senajā leģendā pārņemts mums prāts.

Senajos mūros, torņos un stūros

Viss kļūst tāds nezināms, neatklāts.

Un klaudz soļi stāvajās pils trepēs,

Virmojošas ēnas mūros un velvēs.

Visbeidzot torņa virspusē krājas

Noslēpumaini čuksti un sarunājas.

Tiem ierauta līdz pa logu veries –

Jūsmojošs skats pār Gaujas lejām.

Atblāzmojas tavā sejā

Harizmātisks cēlums un spīts.

Skat’, aizvijusies diena šai senatnes stāstā,

Kur straujāk pukst sirds,

Un atmiņas stāsta,

Grimst Turaida miglā neparastā.

Turaidas Roze un dārznieks

Gaujas labajā krastā bij’ pils,

Pilī atrada meiteni mazu.

Nosauca viņu par Maiju, lūk tā,

Vēsta senā leģenda.

Izauga meitene daiļa jo daiļa.

Garie mati pār pleciem vijās.

Cerēt un sapņot tā nebaidījās,

Satraukt sirdis iemanījās.

Iesauca viņu par Turaidas Rozi,

Daudzināja visi tās daili un spozmi.

Iemīlēja to Jakubovskis – polis.

Gribēja precēt meiteni ar varu.

Kreisajā krastā, kur Sigulda viz,

Arī pletās ķieģeļu pils.

Tur strādāja Viktors, tas darznieks bij’.

Turaidas Rozē ieskatījās.

Skatījās pretī Roze tik cēli,

Domāja viens par otru

Līdz vakaram vēlu,

Pie Gūtmaņa alas

Mīlēja un spodrināja savu tēlu.

Skauģi skarbas mēles trina,

Polis skaisto meiteni vila.

Viktora vārdā pie Gūtmaņa alas

Rakstīja, abi tikties varam.

Atnāca Roze mīlas pilna,

Jakubovski redzot, šokā tā bij’.

Nevarēja paciest piekrāptību,

Lūdza lai ar zobenu šķiļ.

Atrada viņu asinīs mirkstam,

Jakubovskis bailēs projām jau bij’.

Turaidas pilī sanāca tiesa –

Par vainīgo Viktoru padarīj’.

Otrais polis stāstīja visu,

Beigās Viktors attaisnots tika.

Godinot Rozi, kapakmeni lika,

Baznīckalna mozaikā.

Atvasaras miglā

Šalc jūras viļņi

Un Priežu galotnēs

Pelēks dzimst miers.

Pār kūrortpilsētu izpleties

Dūmakains vakars,

Klāt saulesriets.

Noslēpumaini aizzib

Ļaužu ēnas,

Nesteidzīgas, lēnas.

Tieku ierauts bermudu trijsturī –

Liedags, ūdens un mākoņi

Saplūst vienā mudžeklī.

Skan melodija liega

No restorāniem Jomas ielā,

Un pazūd viss baltā miglā.

Tik starmeši un māju gunis

Žilbina kā bākugunis,

Kā spilgta laterna ceļu rāda.

Un siltajā vakarā priežu ēnā,

Iznirst  vilciens no miglas rēnās,

Izjauc tik ierasto gaitu lēno.

Vēl mirklis un klaudzot tas traucas,

Ar Lielupes ūdeņiem sārtiem jaucas

Rietošas saules mākoņu spozmē.

Nerimstošā skrējiena drosmē,

Aizzib tas tumsā, visapkārt top kluss -

Atvasaras miglā Jūrmala dus.

Par domām un vārdiem

Es esmu,

Tu esi,

Viņš, viņa ir -

Tūkstošiem domu

Un viedokļu šķir.

Tik jāatmin vārdus,

Kas kopā tur -

Plašajā pasaulē

Tie te še, te tur.

Vārdu sakot, visur kur

Ierasto ikdienas ainu bur.

Reizēm skaļi

Un reizēm klusi

Vārdi plūst

Uz centrālo pusi.

Lauztām līnijām

Domas steidzas -

Viena sākas,

Bet cita jau beidzas.

Un tikai tā

Veidojas stāsts -

Burtu pie burta

Zilbju glāsts.

Dzimtā valodā

Magnēta spēks

Pievelk to,

Kas dvēselē slēpts.

Partiju solījumu svings

Atvainojiet! Uzmanīgi!

Solījumus neizmīdiet!

Krītošu lapu putenī pēdas –

Ka nesanaidojas prieks un bēdas.

Viss! Pietiek Sabrukušās sētas! –

Tā iet, ka iekrīt uz lēto.

Žēl jau ir

Pārtraukt iesāktās spēles –

Tik daudz vēl vārdu

Ir viņiem uz mēles.

Bet bail, ka apmātība

Nenosaldē izvērstās paralēles.

Jo kā var nesolīt...

Tā sentēvu gudrība cēla.

Un sirds tad kļūst tik kvēla.

Aiziet pa mobīlo runājot

Vecrīgas ielās vakarā vēlu.

Še patmīlība Kolāžas līmē,

Ielu stūros ēnas zīmē.

Bijušais un nākamais

Lapas krīt un lidinās vējā,

Vasara spēles lēnām beidz.

Kokus krāsās ietērpj rudens,

Vasara gājputniem līdzi steidz.

Līst lietus un lāses gar logu slīd,

Miglainā dūmakā un salnās rīts.

Un es pats kā mākonis iztramdīts,

Klīstu pa ielām vēja dzīts.

Plūst upes uz jūru un neizžūst,

Katrs jauns iesākums grūts.

Viens tiek zaudēts un cits jau gūts,

Tā bija vakar un rīt tā būs.

Un klusi tu smej, kad man pretīm ej,

Acu zīlītēs spēlējas vējš.

Šis noslēpumainais vakarvējš

Pēdas dzēš un drēgnumu vērš.

Aizveras durvis un projām skrien

Trolejbusi uz galapunktiem.

Iemirdzas zvaigznes un klusums briest,

Laternu spuldzes parkos dziest.

Rudzu laukā (no krājuma "Vasaras spēles")

 Sapņainās acīs saulstaru ņirboņa,

Baltajā miglā rasas asara

Nopil rudzu lauka vijumos,

Aizkustina līdz sirds dziļumiem.

Basajās kājās viegla knudoņa,

Izstieptās rokās Dieva svetība.

Aptver katru labības stiebru,

Zeltī druvas graudu ikvienu.

Un kaut kur dungo dziesmu jautru,

Uzsākot rudzu pļaujas straujumu.

Labības graudu skanīgā ritmā,

Dzimst latviešu tikums un darba spars.

Soli pa solim caur malumiem baltiem,

Kā pulkstenis griežas dzirnavu rats.

Šis garšas un smaržas aromāts

Maizes kukulī darināts.