Sudrabs matos

Mirdzošs ezers – tam sudrabs matos,

Plandoša vēja skarbums skatos.

Vējš koku galotņu frizūras taisa,

Dzelteni sarkanas šķipsnas plīv’ gaisā.

Tu, kā vienmēr, neizdibināmā smaidā,

Liekas viss krāšņais visapkārt Tevi saista.

Ezera niedrēs Tavs augums zib,

Vēl nedaudz vasaras siltuma sirds grib.

Un dvēseles spogulī sudrabainā

Viss ir kā vēlies, netrūkst nekā.

Aizstum prom pelēkās mākoņu sejas,

Neaprakstāms vieglums pār Tevi lejas.

Šai pusdienlaika viļņu gleznā

Iekļauta vienotā līniju ritmā.

Kā spārnotā zirgā vējš nes Tavas ilgas,

Noslēpumaini niedres šalc ezera zilgmē.

Mirdzošs ezers – tam sudrabs matos,

Pāri horizontam, gadiem tas skatās.

Nerimstošos viļņos dzied vējš,

Tavu atspulgu uzbur, pa straumi nes, dzēš.

AKCENTI

Vasara  namu logos un sienās

Ik pa brīdim ar saulstariem lielās.

Tu izgāji pilsētas vilinošās ielās –

Atvērta visam, nav robežas nevienas.

Tu iejuki ļaužu pūlī tik brīvi,

Zaudējot kontroli pār savu dzīvi.

ŠĪ nerimstošā kaislību vētra

Plašumā vēršas, Tu esi sadzirdēta.

Kā krītošas zvaigznes debesu placī

Slīd mirkļi gar Tavām sapņainām acīm.

Ziedu paklāji, celtnes un tilti,

Promenādes vējā torņu fonā Tev silti.

Saplūst mākoņi Tavās matu cirtās,

Vecrīgas gaiļos iekvēlo dzirksteles.

Ik soli laukumos, pa vecpilsētas bruģi

Akcentus meklē, stājas ostā Tavs kuģis.

Šis kruīza prāmis pa ielām kā upēm,

Gar namu laternām, portālu stutēm,

Gar citiem tādiem pašiem slīd,

Traucas pa vējam, ko tādam padarīt!

Kūpoša kafija ielu malās uz galda –

Krēmīgās putās akcenti valda.

Mūzikas, sarunu duna vēja dzīta -

Uzrunājošā dziesmā ierakstīta.

Karošu, dakšiņu, nažu bīti

Partitūrās izskan glīti.

Šai dziesmā par straujo dvēselīti,

Par ikdienas prieku, raizēm un spītu.

Tā klīst akcenti strauji caur Rīgu,

Brīdi pa sprīdim uzskaņo stīgas.

Tavas mainīgās sirds perkusijas

Uzbango, pieklust kā viļņi ik brīdi.

https://www.youtube.com/watch?v=8kElNqSe1ZM

JOŅOŠANAS

Un mākoņi joņo

Kā joņo Tava sirds,

Neizdibināmos krustojumos

Un labirintos atstājot

Košos acu zibšņus,

Kas saplūst ar mobīlo tālruņu

Daudzveidīgajiem tirkšķiem

Un lietuslāšu ikdienišķajiem plikšķiem,

Kas nekautrīgi līgani slīd,

Kā nebēdnīgi paisuma viļņi

Nenovēršami atnāk,

Pēc brīža ar vēju

Jau bēgumā projām steidz,

Iemiesojot savu sudrabaino smaidu

Matu cirtās un ziedkopu čemuros,

Auto logu vitrāžās,

Ar saulstariem jaukdamies,

Košās varavīksnes

Vīzijās tērpdamies.

Tā aiztrauc Tu man garām

Par dzīvi smiedamies

Un zeltainos saulstatros vērdamies,

Plandošā topiņā ģērbdamies.

Es vieglos flaneļa šortos,

Mūsu trajektorijām

Viegli saskaroties

Un tad atkal atvadoties,

Lai tiktos kaut kad,kaut kur,

Kāda iemesla pēc.

KRĒSLAS VĪZIJAS

Un diena aiziet sarkanām saulstaru plandām -

Pelēki dzeltenos mākoņos vakarblāzma blandās.

Un pavīdošajās debesīs spoži spulgo zvaigznes,

Kāds sajauc vakara krāsas, auto skaņas pār ezeru aiznes.

Zaļajās koku galotnēs lēns vakarvējš spēlējas

Un notrauc dienas negaisā uzkarsušās dzirksteles.

Putnu skanīgās gaviles gaisušas mākoņu vālos.

Stājuši ļaužu soļi ceļos tuvos un tālos.

Ātri noklaudz pēdu dipoņa un aizskan balsu mudžekļi.

Tālē auto aiztraucošie starmeši izgaist ezera straujajos viļņos.

Tumšie mkoņi plūst un plūst, tie kustēt nepiekūst.

Kā tumša dūnu sega tie pārņem mūs.

Kā trausls puteklis te lejpusē tu kļūsti

Un satraukti jūti kā saplūsti ar tumsu.

Vienā ritmā, vienā krāsā, vienā nopūtā un stāstā.

Mākoņu aizsegā krēslā caur kokiem vīzijas raisās.

Neaizmirstamas, netveramas kā bezdelīgas gaisā,

Kā krītošas zvaigznes šai dzīves maisā

Tās līgani laižas un pārdomas raisās

Šai dzīves epopejā kvēlojošas un skaistas.

VĪZIJAS

Mana 25. vīzija

Sadeg gruzdošajā zālē,

Laimas veldzes asara saulainajā tālē

Saduļķojusi skumju akmeņus.

Mans sajūtu apmetums,

Tavs pārklājumu noslēpums,

Čalām viegli slīdot

Starp mūsu trajektorijām,

Atklātām zilbju līnijām.

Mūsu Eirovīzija

Pār degošām vīzijām,

Atklātām līnijām,

Bez televīzijām

Ar Laimas svētībām

Trīs Dievdotā lēnībā.

BRĪVA DZĪVE

Starp mākoņiem tver debesu zilgmi,

Lietus lāšu balonos klejo.

Kā neaizmirstamas atmiņas ilgi

Augusts ar saulstariem ik rītu dejo.

Un ābeļu lapas pār galvu laižas,

Āboli līgani krīt dārza zālē.

Tu pacel tos klusi un aizmirstas raizes

Šai veldzējošā katedrālē.

Kaut savāds drēgnums jau virmo gaisā,

Un pīlādžu sārtums mirdz tavos matos,

Neizgaistošs sīkstums raisās,

Vēl Tevī spēks, kad acīs skatos.

Kvēl aveņu spīdums tajās ik brīdi,

Pret sauli Tu rokas nenogurstot cel.

Zini kā vadīt un regulēt dzīvi,

Ik sekundi, minūti, stundu – esi brīva.

No mākoņiem slīd lāsītes dzīvas

Ziedu čemuros, zāles stiebros.

Kā nenogurstošas debesu dīvas

Tās spēku un mirdzumu visapkārt ziedo.