Mēs tikāmies
parkā, kur marmora grīda,
Stikla acīs
mirdz apzeltīta.
Apakšā
dobjais klusums raisās,
Uzjundī
mākslu visapkārt gaisā.
Augšup pa
trepēm muzejā iekšā,
Tur
apzeltītas trepes vēl priekšā.
Soli pa
solim klusumā doties,
Atraisoties
un nebaidoties.
Rozentāls,
Purvītis, Kokle vai Tone
Latviešu
mākslā nosaki toni.
Glezna pie
gleznas uz gaišajām sienām,
Pārdomas
raisa atnācējam ikvienam.
Iegrimstot
laikā caur gadsimtiem slīdi,
Vēro,
analizē sprīdi pa sprīdim
Kā
mākslinieks savā triepienu brīvē
Iegleznojis
ļaužu paradumus dzīvē.
Augšējā
stāvā te griestu celles,
Saulstaru
pielietās muzeja velves.
Paceļ mūs
abus līdz pilsētas jumtiem,
Skaties tiem
pāri un plaukstās tos tver.
Atverot
skatu laukuma durvis,
Sajūties
īstens arhitektūras burvis.
Acu priekšā
Rīga te mirdz,
Gavilē un
priecājas sirds.
Un ļaujies
nebijušai sajūtu brīvei
Šais
horizontālēs un perspektīvai,
Kur pilsētas
nami dimensijā vienā
Saplūduši
šai neaizmirstamajā dienā.
Te sajūtam
dvēselisko Rīgas auru,
Dažādās
skaņas, kas strāvo cauri.
Tad, kad
klusumā veldzējas prāts,
Pilsēta
mūziku spēlēt sāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru