Šalc Šmerļa un Biķernieku mūžzaļās priedes -
Noslēpumainu mieru apkārtnē ienes.
Te atbalss aizskan pilnā briedā,
Starp pakalniem un lejām kad abi skrienam.
Ēnas slēpjas, ar saulstariem dejo,
Bradātas dvēseles neredzamas klejo.
Tomēr šais pilsētas zaļajās stigās
Mīt dzirkstis, dvēsele kā neprātīga.
Daudzstāvu nami ielu malās plešas
Un ceriņi smaržo, šī smarža nav sveša.
Uz soliņiem ļaudis pavasari bauda –
Šī Rīgas mikrorajonu savdabā tauta.
Un pagalmu ievas zied sniegbaltiem ziediem,
Saulstari rietot mieg namu logos.
Te krustojumos, ielu stūru lokos
Starp ļaudīm traucas mana bangotā sirds.
Bābelītis, Jugla un Ķīšezers mirdz,
Gaiļezerā gulbjiem Tu lūkojies līdz.
Un Mežparka priežu valdzinošais gaiss –
Ik viens nostūris Rīgas mikrorajonos skaists!
Garām netiek palaists ne skats,
Ik rīts iesākas ar putnu dziesmām.
Un tverot saulstaru žilbinošās liesmas
Par daļu no vides kļūsti tu pats.
Un lūk kas šais pagalmos neparasts,
Daudzstāvu ēkas vai nelieli nami –
Naktstauriņi žilbinās gaismās labi,
Dabas tēli starp Tevi un Mani.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru