Starp horizontālēm

Dārzā smaržo pēc lietus,

Viss pelēks apkārt mums kļūst.

Tik ierastās ikdienas lietas

Vējš sajauc, smejas un pūš.

Un izklaidīgs paliek prāts,

Liekas viss tāds savādāks.

Lāsītēs paslēpts mūsu stāsts –

Ik viens skats, vārds un glāsts.

Nevar saprast, kur mākoņi skrien,

Kad laiks ir stājies un sirdī miers.

Kā ēna aizej man garām arvien,

Lietus šaltīs klausoties.

Lietus lāses ziedos krājas,

Lapās mirgo un notek starp kājām.

Bungo pa jumtu, slīd logos mājām,

Dzenā tās vējš cēlā stājā.

Tava sirds klīst lāsītēm līdz,

Te uzbango priekā, te bēdās slīgst.

Tā jau tas ir,kad vaigi tvīkst,

Izjaukts tiek līdzsvars un spēlēties drīkst.

Šīs spēles ik vienā stiebrā

Un nebeidzamā plūdumā liegā.

Kur ierauti arī mēs

Neizskaidrojamās horizontālēs.