Saule...Pērkons...Zibens...

Cieceres ezera ūdeņi putās,

Motorlaiva spārnos ceļ.

Sēžu laivas vienā galā,

Saule plecus līksmi tver.

Aizslīd garām tīrumi, dārzi,

Saliņas meldri un koki zeļ.

Ūdens lāses sejā balo,

Aukstuma vilni pār mani ceļ.

Prieka pilna mana sirds,

Brocēnu āres tālumā paliek.

Saule mākoņos līdzi skrien,

Apkārt veroties citāds viss šķiet.

Mākoņu vāli pār ezeru tāli

Tumšu negaisa valni veļ,

Un kļūst ezera ūdeņi melni,

Saule varavīksni ceļ.

Kaut kur tālē pērkons ārdās,

Zibeņu šaltis koku lapās.

Pāri dārziem, ēkām līst,

Lietus lāses dvēseli kapā.

Un uz brīdi laiva stājas,

Lietū un saulē lāsītes kvēlo.

Skrejot mākoņi negaisu nes,

Projām no ezera vakarvējā.

Makšķernieki veras sejā,

Jaunas savrupmājas krastā,

Motorlaiva jau atpakaļ nes

Brīvdienā tik neparastā.

Cieceres ezera vilinājums

Mostas saule, vizuļos tērpjas,

Cieceres ezera ūdeņos trauc.

Plūsmu pa plusmai, vilni pa vilnim

Ezera tāles sev līdzi sauc.

Niedru plašajos puduru vālos

Slēpjas spāru ņirbošais bars.

Pļavās un mežos ezera krastos

Lepni uzplaukst pavasar’s.

Dzidro ūdeņu atspulgos kvēlos

Brocēnu pilsētas tēli mīt.

Gar Dūņupīti ezers slīd,

Elektrorosme vados te rit.

Slēptais ezera dvēseles spīts

Saliņas koku šalkoņā tīts.

Putnu dziesmās ierakstīts,

Kaļķu ceplī mīt senatnīgs.

Senās Brocēnu muižas stāsts

Ūdensrozēs noglabāts.

Sātiņu vagonos izklaudzināts

Senais kombināta prāts.

Makšķernieku stāvais tēls,

Tilts pār ezera gravu cēls.

Kara laika tanku deja,

Motorlaivas un airētāju sejas.

Tur, kur viļņi ieaijā liegi,

Iztek Cieceres ūdeņi viegli.

Cauri Saldum uz Ventu tie dodas,

Cieceres ezera spīts tiem rodas.

Zivju radītie ūdens burbuļi,

Peldētāju šļakstu virpuļi.

Ierastā saulainās vasaras aina –

Dzīva skanīgā ezera daina.

Un vienmēr aizrauj ezera līkņu

Mūsdienīgums un senatnīgums.

Ūdensrozes un darbīgs šums -

Vilinošais strāvojums.

Pilsēta pie ezera

Ūdensrožu baltumā,

Krāšņumā un staltumā

Cieceres ezera krastā viz

Pilsēta, kam cēla sirds.

Parkā iemītās pastaigu takas...

Un neizmestās bērnības jakas...

Mājiņas kalnā un pilsētas skola,

Lejā stadions un Dome.

Bērnības vasaru atmiņu tēli

Agrā rītā vai vakarā vēlu.

Talantīgo cilvēku darbi –

Pilsētvides kopēji un sargi.

Nebrīvē celta pilsētas telpa,

Ar savu raksturu un elpu

Ik vienā sirds puksta kvēlē,

Ierastajā kņadā un spēlē.

Pirmās ēkas un kombināta bums –

Pilsētas senais strāvojums.

Veikalu un rindu tēls –

Neaprakstāmo sajūtu kvēls.

Dziesmā, dejā un sportā ir spēks.

Talants tiek vienmēr novērtēts.

Brocēnnieku degsme un spīts –

Kas iesākts, vienmēr padarīts.

Cauri gadiem krātās dziņas

Savērtas greznā dzīpariņā.

 Tradīcijās atdzimst viss -

                                                Jaunas iespēju debesis.

Saldus ainiņas

Applūdušas ielas,

Lietuslāšu sienas,

Piektdienas dienā

Saulstaros laistās.

Kas gan tiek

No sajūsmas skaistās,

Kad iegrūst ceļi

Un piere rievās?

Bet lietus

Bez mitas tik lielās

Un stikla bļodā

Krīt sāpīgas asaras.

Tā aizrit tveicīgās

Un drēgnās vasaras,

Saldus pilskalna

Rūgtās asaras.

Lēnām plūst

Pa nogāzēm lejup,

Cieceres ūdeņos

Dvēsele čalo.

Ūdens tik balo

Un balo putās,

Augšup ceļas

Cerību mākoņos.

Klusām ieplūst

Namu pagrabos,

Miklām kājām

Bērni skrien ielās.

Strūklakas jautrajās lāsītēs

Strūklakas jautrajās lāsītēs,

Saulstaru zeltainās pinītēs

Savijas pilsētas ļaužu smaidi,

Krāsainie sapņi un gadalaiki.

Zem kupola slēpies un mani gaidi,

Pie kājām debesis šodien mums krīt.

Tāpēc varam noglāstīt sauli,

Mākoņus virpulī sastumdīt.

Un sajūtas dzimst, kā dūmi tās ceļas,

Kā šūpoles lejup no augšas zveļas.

Strūklakas ūdens tērcītēs slēpjas,

Varavīksnes krāsās tērpjas.

Autoostā

Steidzīgas un lēnas

Garām aizzib

Autobusu ēnas.

Tu cerīgi sēdi

Pirmo gājputnu

Dziesmas tverot.

Durvis neaizverot

Plaukstošā pavasara ielās

Savāds vējš sienās.

Un nemitīgi lielās

Maijā ieperināties ievās

Arī saldējoši ass.

Tavs jūsmainais skats

Autobusa trajektorijā

Zīmīgajās riteņu līnijās.

Un durvis strauji jau aizveras,

Aiz muguras perepētijas

No Jelgavas ielas autoostas.

Šūpo tik vējš aiz garlaicības

Pieturas stabu nepacietīgs –

Kas no važām tapis ir brīvs.

Pēc laika rit scenārijs

Un atkal stabā vējš tik dzīvs,

Ļaužu murdoņas iztramdīts.

Veras un aizveras durvis,

Vējš kā sajūtu burvis

Sev dzīvē atradis mērķi.

Cieceres atmiņu stāsti

Zem tiltu arkām

Mutuļojošās tērcītēs

Ūdens krāvumu

Un kritumu rievas.

Jelgavas ielā

Senu zirgu auļi

Pa bruģi aiztrauc

Dipoņā straujā.

Kalnsētas parkā

Cieceres lokos

Slēpjas kokos

Rīta ēnas.

Košas gaismēnas

Austošās saules staros –

Žilbinošas sirēnas

Agros pavasaros.

Izstieptām rokām

Koku galotnēm skaros,

Tava tēla apburts,

Tev pretī veros.

Žilbinošs smaids –

Ūdens tērcīšu vaigs.

Ir laiks, kad divi tiekas,

Viens otram neizliekas.

Aiztrauc plūdumā līdz

Kā plūstošā ūdens spīts.

Senais Cieceres mīts

Ūdens šalkoņā ierakstīts.

Pa atvērtiem vārtiem

Noklaudz ļaužu papēži,

Un vēja nesti putekļi

Cits aiz cita

Pa atvērtiem vārtiem

Ceļas gaisā

Kā slīdošās kāpnēs.

Un stāsta egļu puduros

Gadsimtiem krātos stāstus.

Pa atvērtām durvīm plūst

Senatnes mājīgā elpa,

Un soli pa soli pildās

Senās baznīcas telpa.

Tur turpinās iesāktais stāsts -

Torņa un logailu glāsts.

Kur austošās saules staros

Plūst Marijas dziesmas skaņas.

Uzmundrinoši gaiša runa –

Mācītāja atbalss duna.

Nesaraujamās saitēs sieta,

Biķeros un kausos lieta.

Paceļ debess augstumos –

Dieva svētības labirintos.

Baznīcas gailī mirdz

Dieva plašā sirds.

Lejpus no pilskalna

No pilskalna plašā ved lejup ceļš,

Cieceres krastos mīt kuršu tauta.

Gadsimtu grožos pilsēta celta,

Tai senatnīga un mūsdienīga telpa.

Pakalnu āru un ieplaku sirds

Privātmājās un daudzstāvu namos mirdz.

Gar tirgus laukumu un baznīcu vijas

Ielu tīkls augšup kā dzija.

Ar Rozentāla otām klātas,

Ar Čaklā vārdiem izrunātas

Kalpaka staltumā pilsētas āres

Lepni atmirdz tuvu un tālu.

Atmiņu tēlos skan gulbju balsis,

Kalnmuižas parka slidotavas valsis,

Nošauto ļaužu vaidu glāsts –

Priecīgs un traģisks šis atmiņu stāsts.

Pilsētas namu cēlais stāvs

Ikvienam viegli pamanāms.

Visapkārt dun ļaužu darbaspars, 

Dzīvesprieks un kultūras gars.

Starp Kurzemes virsotnēm un Zemgales lejām (veltījums Saldum un Brocēniem)

Saturs

Lejpus no pilskalna

Pa atvērtiem vārtiem

Cieceres atmiņu stāsti

Autoostā

Strūklakas jautrajās lāsītēs

Saldus ainiņas

Pilsēta pie ezera

Cieceres ezera vilinājums

Saule.. Pērkons... Zibens...

Pavasara un ziemas vīzijas

Triec jūra viļņus putu dzīlēs

Un tumšo mākoņu aizsega spīlēs

Ieskauti vēja saltajās rokās

Pavasaris ar ziemu tiekās.

Cīruļputeņa matu pīnes,

Plaukstošo pumpuru kroku vīles

Iet pa gaisu un troksni taisa,

Visapkārt pelēku dūmaku raisa.

Starp divām vīzijā satraukti klīstam

It kā pa jokam, tomēr pa īstam.

Sniegainu lietu martā mēs nīstam,

Putenī salstam un saulē svīstam.

Pelēki baltajā mākoņu strēlē

Gājputnu kāsis aiztrauc tālē.

Kāpu priedes met tumšas ēnas,

Vakars lēnām pār zemi tumst.

Gavilē, bet piesardzīgi tvīkst,

Sirds dzīlēs vilinājums dzīts.

Kad ārā tikko palicis silts,

Ka netiek viss vēl atpakaļ vilts.

Izkūp kā dūmi dienas siltums,

Aukstums kā villaine plecus klāj.

Debesu lukturos ziema māj,

Zemi apklāt vēl neapstāj.

Viņai (Veltījums 8.martā!)

Zeltainajā nokrēslī

Tik svelmaini nopūsties,

Ka starp dienas tveici

Un vakara blāzmu

Zālē var sajust

Neparastu dvesmu.

Tepat vien esmu

Starp krustu šķērsu

Nobirušiem ziediem.

Starp tulpju skatieniem

Un caur atmiņu atvariem

Es uzburu Tavu tēlu.