Senās pils valdzinājums

Ballē senajā pilī

Sajaucas soļi un stili.

Ļaujamies baudīt deju –

Kvēlo epopeju.

Gar acīm aizrit laiki -

Notikumi, gadalaiki.

Kopā savijas pirksti

Viegli gaisīgā dzirkstī.

Skan mūzikas senā aura,

Aizvijas velvēm cauri.

Pa parka ceļiem plūst

Greznums, kas neizzūd.

Deja deju sāk vīt,

Tērpu šlepes krīt.

Kļūsti kā hercogs pats,

Valdonīgs, kam skats.

Griežos bez apstājas

Šais gadsimtu griežos

Tavas acis Jūsmo līdz.

Abu sirdīs mīt neatlaidīgs spīts.

Un pilsētas dzīles kā  laternas spīd,

Tu labprāt dodies man šovakar līdz.

Baroka tēli vakarkrēslā slīd

Pāri Lielupes tiltam mūs pavadīt .

Labrīt! Šalc lapotnēs vējš,

Ūdens tērcītēs atbalsot spējš.

Šo neaizmirstamo mirkļu dēļ

Pagātnes-tagadnes savedējs.

Tā skanīgā dzīsla jeb Noriņas balss

Senatnīga atbalss veido tēlu,

Pār laukumu met saule ēnu cēlu.

Plūst ļaudis no rīta, vakarā vēlu,

Redz acu priekšā šo brīnišķo tēlu.

Ēku mūros un parku stūros

Skanīgās dziesmās uzzied rīts.

Mēmā debesī, ķiršu lietū

Viss nāk un aiziet tālumā līdz.

Par pēdējo lapu rudacīte

Muļķa gurķi centrāltirgū

Nopirkusi, runā ar kaijām,

Nekaļ gredzenā šūpuļdziesmu.

Uzjundījusi dzirksti un liesmu

No sirds uz dziesmu,

Mīt viņa ikvienā lapā un dzīslā,

Atceras Jelgavā, Liepājā, Rīgā.

Pāri Lielupes ūdeņiem (Veltījums Jelgavai)

4 dzejoļu cikls kā veltījums Jelgavai un tās iedzīvotājiem.

Saturs:

1. Pāri Lielupes ūdeņiem;

2. Tā skanīgā dzīsla jeb Noriņas balss;

3. Senās pils valdzinājums;

4. Tēvzeme.

Lielupes ūdeņos

Pilsētas atspulgi –

Ēku stāvi

Un tilts tai pāri.

Ikdienas vīzijas,

Soļu ritmi

Soli pa solim

Ceļ augšup tornī.

Tur zvanā slēpjas

Senatnes balss –

Pilsētas tēlu

Veidotājs, balsts.

Ataust atmiņā

Hercogu laiks,

Staltu ēnu

Met Bīrona vaigs.

Lāčplēša tēls,

Baznīcu kvēls,

Alunāns, Rainis,

Čakste Jānis.

Pilsētas aura

Gadsimtiem cauri.

Kara posts

Un Noriņai gods.

Pilsētas tēls

Uzposts cēls.

Par Lielupei mirdz

Cēlu ļaužu sirds.

Kaislības kā lidmašīnas

Lēni slīdošos mākoņos

Garie astu mutuļi

Lidmašīnu rakstus taisa –

Tik mirklis un tās jau prom.

Kā neizjusta kaislība,

Kas apņem tevi un virmo

Kaiju spārnu švīkstainos plandos –

Tik mirklis un tās jau ir prom.

Viļņi plūst lēni pret krastu,

Vieglām kroku rokām

Ieaijā saspringtos plecus –

Tik mirklis un tie jau plūst prom.

Viegli plandošiem soļiem,

Smiltis pa gaisu nesot,

Starp iemīto pēdu vaļņiem

Tik mirklis un esam jau prom.

Kā gaidīta fantāzija

Trauc vējš, iešalcot burās.

Tu veries jūrā no krasta -

Tik mirklis un laiva jau prom.

Nav nekā neparasta –

Vēro, jūti un raksti

Ar neredzamu tinti –

Tik mirklis un sajūta prom.

Saulē piemiegtie plaksti,

Atplaukst kaislību raksti.

Ļaužu pūļi gar krastu

Min sen iemītu taku.

Lēni slīdošie mākoņi

Vairogu debesīs taisa.

Rietošās saules stari

Viļņus zeltā raisa.

Vējš lēni ūdeni maisa,

Top lēnām kaislība gausa.

Viļņi pret krastu plūst,

Tava sirds tik neapmulst.

Savādā vasara

Līst lietus lielām lāsēm –

Caur saulstaru atspulgiem lapās

Un vēja nopūtām cēlām

Dārza ābeļu zaros

Aizslīd vasara

Ar tavām cerībām kvēlām.

Un tumšajos padebešos

Tur debesu austrumu pusē

Kā uz pelēka audekla fona

Sens dižozols izplestā formā

Starp savādībām un normām

Kā no zeltīta medaljona.

Sakļaujas krāšņo puķu ziedi,

Krusas biedi tavā saujā.

Negaisa straujā ritmiskā deja

Kā lavīna slīd,

Pa tērcītēm lejup traucas

Satriektā gaitā, stājā un sejā.

Starp lakstīgalu treļļiem

Un vārnu ķērcieniem spalgiem,

Pa Cieceres ezera viļņiem

Gar ūdensrožu ciļņiem

Paslēpes ar lietu spēlējot

Mana dvēsele klimst, izturību vēlējot.

Uz stingriem stiebru pamatiem

No dziļumiem līdz pat mākoņiem

Nerimstošās iztēles gleznas

Ik brīdi ar vēlmju otām

Pareizības mālē visapkārt horizontālē,

Un atdzimst vasara greznā.

Savāda vasara varavīksnes tiltā –

Reizēm stindzinošā, reizēm siltā,

Reizēm cerētā, reizēm viltā,

Dabas un pašu roku celtā

Ezeru, upju, pilsētu,

Mežu un pļavu telpā.

Saule...Pērkons...Zibens...

Cieceres ezera ūdeņi putās,

Motorlaiva spārnos ceļ.

Sēžu laivas vienā galā,

Saule plecus līksmi tver.

Aizslīd garām tīrumi, dārzi,

Saliņas meldri un koki zeļ.

Ūdens lāses sejā balo,

Aukstuma vilni pār mani ceļ.

Prieka pilna mana sirds,

Brocēnu āres tālumā paliek.

Saule mākoņos līdzi skrien,

Apkārt veroties citāds viss šķiet.

Mākoņu vāli pār ezeru tāli

Tumšu negaisa valni veļ,

Un kļūst ezera ūdeņi melni,

Saule varavīksni ceļ.

Kaut kur tālē pērkons ārdās,

Zibeņu šaltis koku lapās.

Pāri dārziem, ēkām līst,

Lietus lāses dvēseli kapā.

Un uz brīdi laiva stājas,

Lietū un saulē lāsītes kvēlo.

Skrejot mākoņi negaisu nes,

Projām no ezera vakarvējā.

Makšķernieki veras sejā,

Jaunas savrupmājas krastā,

Motorlaiva jau atpakaļ nes

Brīvdienā tik neparastā.

Cieceres ezera vilinājums

Mostas saule, vizuļos tērpjas,

Cieceres ezera ūdeņos trauc.

Plūsmu pa plusmai, vilni pa vilnim

Ezera tāles sev līdzi sauc.

Niedru plašajos puduru vālos

Slēpjas spāru ņirbošais bars.

Pļavās un mežos ezera krastos

Lepni uzplaukst pavasar’s.

Dzidro ūdeņu atspulgos kvēlos

Brocēnu pilsētas tēli mīt.

Gar Dūņupīti ezers slīd,

Elektrorosme vados te rit.

Slēptais ezera dvēseles spīts

Saliņas koku šalkoņā tīts.

Putnu dziesmās ierakstīts,

Kaļķu ceplī mīt senatnīgs.

Senās Brocēnu muižas stāsts

Ūdensrozēs noglabāts.

Sātiņu vagonos izklaudzināts

Senais kombināta prāts.

Makšķernieku stāvais tēls,

Tilts pār ezera gravu cēls.

Kara laika tanku deja,

Motorlaivas un airētāju sejas.

Tur, kur viļņi ieaijā liegi,

Iztek Cieceres ūdeņi viegli.

Cauri Saldum uz Ventu tie dodas,

Cieceres ezera spīts tiem rodas.

Zivju radītie ūdens burbuļi,

Peldētāju šļakstu virpuļi.

Ierastā saulainās vasaras aina –

Dzīva skanīgā ezera daina.

Un vienmēr aizrauj ezera līkņu

Mūsdienīgums un senatnīgums.

Ūdensrozes un darbīgs šums -

Vilinošais strāvojums.