Siena

Kā nebeidzama virmojošā siena

Balē jūra tālē viļņu pavedienos.

Baltās putās viļņi plūst pret krastu,

Saulstari vērš visu neparastu.

Un bezgalīga tava sirds tver tālo,

Tur tālē šķiet viss pa ideālo.

Spirgtā vējā kaijas spārnu švīkstos -

Izjaukt spilgto idilli neuzdrīkstos.

Pat zaļo priežu staltajos stāvos

Un kāpu kārklos zeltaini bālos

Ir iestājies liegs pēcpusdienas miers,

Trausls kļuvis smilšu pavediens.

Viegla mākoņu sala debesjumā,

Kur piezemēta tu šai kuģojumā.

Te mirkli saviļņota, te atturīgi klusa

Tuvāk sienas rādiusam.

Pastāvēs tas, kas mainīgs ik brīdi,

Vienota ideālā nemaz nav.

Te paisuma viļņos pa piekrasti slīdi,

Te bēgumā pēdas vien smiltīs jau.

Un tik miermīlīgi ļauj

Būtībai tiekties pret sauli.

Horizonts kā virmojoša siena -

Tiecies līdz mērķim ik vienam!