No ziemeliem caur rietumiem

No ziemeļiem caur rietumiem,

Uz dienvidiem caur austrumiem

No Gaismas pils augstumiem

Vējš traucas caur parkiem un laukumiem.

Magnolijās un forsītijās jaucas,

Ar zvirbuļiem dziesmas dungo un dauzās.

Kā rīta ausmā, tā vakarblāzmā

Bungo ar lietu jumta skārdos.

Un pēc lietus zālē zaļā

Slēpjas ik vienā zieda skarā.

Strūklakām, skulptūrām atdarina balsis,

Karogos, zīmēs plīv sarkanbalt stalti.

Nav nekā tāda, no kā šim kauns -

Mūžam spirgts un mūžam jauns.

Vējam mūsdienās viss ir ļauts -

Savi likumi – kur vēlas, turp trauc.

Vakara jundā šim ļoti jautri -

Ar laternām koķetē, nejūtas kautri.

Plandās mēteļos, jakās un matos,

Asaro tavos acu skatos.

No rietumiem līdz dienvidiem vējš pilsētas stīga -

Daugavas un Kanāla straume dzīvelīga.

Zem tiltiem un Rīgas torņos lodā,

Virina namu durvis, pūš skursteņos, logos.

Caur pilsētu

Caur pilsētu tik mirkli uz vietas

Laiks strauj skrien kā bites spietā.

Negaisa laikā vai saules rietā

Notiek tik ierastās ikdienas lietas.

Daugavas ūdeņi plūst uz jūru,

Prāmis aiztrauc, izplēn dūmi.

Pār jumtiem kaijas un zīriņi spārnos,

Pār kanālu baloži, pīles un vārnas.

Vējš virs galvām mākoņus dzenā,

Krustojumos auto mainās un trauc.

Tramvaju, trolejbusu burzmā kā senāk

Tu atmiņās kavējies un projām jau.

Tās kafejnīcās un laukumos laistas,

Pulksteņos melodijās atskan skaistas.

Te pilsētas biznesa komēdijas un drāmas -

Attīstības tendences tām pamanāmas.

Starp mūsu siluetiem straujiem un rāmiem,

Ikdienas darbiem izpildāmiem

Laiks jaucas un traucas, meklē viņu -

Veiksmes zelta atslēdziņu.

Tikai velosipēds parkā stāv granītā kalts,

Pieminekļi, skulptūras, laternas staltas.

To seno vērtību gaismās un sejās

Laiks gremdējas nākotnes idejas smeļot.

Siena

Kā nebeidzama virmojošā siena

Balē jūra tālē viļņu pavedienos.

Baltās putās viļņi plūst pret krastu,

Saulstari vērš visu neparastu.

Un bezgalīga tava sirds tver tālo,

Tur tālē šķiet viss pa ideālo.

Spirgtā vējā kaijas spārnu švīkstos -

Izjaukt spilgto idilli neuzdrīkstos.

Pat zaļo priežu staltajos stāvos

Un kāpu kārklos zeltaini bālos

Ir iestājies liegs pēcpusdienas miers,

Trausls kļuvis smilšu pavediens.

Viegla mākoņu sala debesjumā,

Kur piezemēta tu šai kuģojumā.

Te mirkli saviļņota, te atturīgi klusa

Tuvāk sienas rādiusam.

Pastāvēs tas, kas mainīgs ik brīdi,

Vienota ideālā nemaz nav.

Te paisuma viļņos pa piekrasti slīdi,

Te bēgumā pēdas vien smiltīs jau.

Un tik miermīlīgi ļauj

Būtībai tiekties pret sauli.

Horizonts kā virmojoša siena -

Tiecies līdz mērķim ik vienam!

Spēles ar plaukšanu (starp vīzijām, smiekliem un skaistumu)

Plaukst pumpuri un zaļo parka zāle,

Gaistoši smiekli aizskan tālē.

Kanāla ūdeņu zaļganās šaltīs

Un sirmajos kokos gadsimtu balsis.

Parka celiņos gar kanāla krastu

Sajūtam senatnes soļu nastu.

Izkaisītus pagātnes vējos

Asfalta spraugās un soliņu dēļos.

Līdz ar skulptūrām ierautas spēlēs

Pāri tiltu paralēlēm

Mostas strūklaku kvēlākās dziņas -

Acīs tām pagātnes sirdsapziņas.

Vecrīgas namos atbalsu sana,

Tur kur vējš baznīcu torņos zvana,

Sauli ar sārtumu vaigos mana -

Pilsētas korāļu nebūs tai gana.

Pa viļņu tiltu pret krastu tā trauc,

Spēlējas logos, prātus jauc.

Likteņupes spēku gūst,

Ceļas un krīt – bet nesalūst.

Vienotā solī ar tevi ejot,

Senās vīzijas un smieklus tverot,

Ierauti tiekam saulrieta gaismās -

Izzūd netikumi, paliek skaistais.

Piezvani jūrai

Piezvani jūrai, kad skumji šķiet,

Zeltaina saule viļņos zied.

Plaši zilganā debesu jumā

Kaijas par pavasari dzied un runā.

Piezvani jūrai, kad priecīgs prāts,

Krasta viļņiem par dzīvi stāsti.

Lieganā vēja atsvaidzināti

Smilšu līnijās iegulst šie stāsti.

Piezvani jūrai, kad mākoņi plūst

Un viļņu putas pret krastu lūst.

Vai izturēs sirds, vai lūzīs drīz -

Rētas tik ātri nesadzīs.

Piezvani jūrai, kad balts ir viss -

Vējš ledus skulptūras sapūtis.

Ļauj iztēles tēliem liedagā dzimt,

Radošumam nenorimt.

Piezvani jūrai, kad gribas skriet

Un tālē līdz pašam horizontam iet.

Traucies pa vējam, pret vēju skrien

Latviskā spītā uz priekšu vien.

Starp esošo un vēlamo jeb pilsētas reālijas un vēlamības

Pirmās gājputnu dziesmas,

Vilinošas saulstaru liesmas

Caur parku kokiem laužas,

Ik gadu piesaista no jauna.

Un Rīga mutuļojoša ar gaumi

Ielu mūzikas skaņās glaunās,

Soļu ritmos nesteidzīgos un auļos,

Kaiju spārnu švīkstiem un vārnām bez kauna.

Bet tā jau ir katra paša gaume,

Vai tu uz pavasara spozmi taupi.

Te mēs dzīves saimnieki, te ierindnieki, kalpi -

Drebināmies aukstumā, siltumā izslienamies stalti.

Katrs jau var atļauties vairāk

Līdz zināmai robežai gozēties gaismās.

Un tērpties jakā vai mētelī biezā

Vai saulstaros izmesties līdz kreklam vienam.

Kas der vakarā, nepievilcīgs šķiet dienā -

Šai mainīgo vēju pavedienā

Skaidrības vairs nav nevienam -

Tvert ierasto rutīnu vai mainīt ko pa lielam.

Starp atraitnīšu ziediem dobēs jauktiem,

Starp kanāla un Daugavas straumju ūdeņiem straujiem,

Starp pīļu jauniestudējumiem bez maksas uzsauktiem,

Starp pieminekļiem marmorā un granītā kaltiem,

Starp tiltiem un namiem noplukušiem vai lepniem un staltiem

Vadu un sliežu taisnēs pa asfaltiem un bruģi

Nerimstoši Rīgas vīzijas kuģi

Starp reālijām un ideālijām ko piepildīt.