Starp horizontālēm

Dārzā smaržo pēc lietus,

Viss pelēks apkārt mums kļūst.

Tik ierastās ikdienas lietas

Vējš sajauc, smejas un pūš.

Un izklaidīgs paliek prāts,

Liekas viss tāds savādāks.

Lāsītēs paslēpts mūsu stāsts –

Ik viens skats, vārds un glāsts.

Nevar saprast, kur mākoņi skrien,

Kad laiks ir stājies un sirdī miers.

Kā ēna aizej man garām arvien,

Lietus šaltīs klausoties.

Lietus lāses ziedos krājas,

Lapās mirgo un notek starp kājām.

Bungo pa jumtu, slīd logos mājām,

Dzenā tās vējš cēlā stājā.

Tava sirds klīst lāsītēm līdz,

Te uzbango priekā, te bēdās slīgst.

Tā jau tas ir,kad vaigi tvīkst,

Izjaukts tiek līdzsvars un spēlēties drīkst.

Šīs spēles ik vienā stiebrā

Un nebeidzamā plūdumā liegā.

Kur ierauti arī mēs

Neizskaidrojamās horizontālēs.

Magonēs

Sīkas lietus lāses

Plaukušās magonēs krīt.

Katra mazā pilīte

Lejup pa stiebriem slīd.

Modušās slēptākās ilgas

Šai pelēkā rītā mīt.

Spoguļojās lāsēs

Kā vārds vēl nesacīts.

Un izkaltusī zeme

Svaiga un viegla top.

Kā ūdeni tveroša rene,

Kad šķēršļus nesastop.

Ienirt basām kājām

Puķainā zālienā.

Veldzējošā masāža

Vieglā skārienā.

Ar dzirkstošu prieku sejā

Ļauties lietus dejai.

Šai plaukstošā epopejā

Pēc ziediem dārzā ejot.

Kā vienmēr

Kā vienmēr pelēki mākoņi

Pirms lietus debesīs skrien.

Un putni slīd lejup arvien -

Spārnos tiem vēja pieskāriens.

Kā vienmēr stiebri zālē

Pēc veldzes rokas stiepj.

Un izkaltušā zemē

Mostas dzīvības prieks.

Tavs nesatricināmais miers –

Kā vienmēr tu veries tālē

Neaizsniedzamā horizontālē,

Starp rozēm un upeņu ceriem klīsti.

Un rietošās saules staros tā īsti

Ozols zaigojas zeltainā dzirkstī,

Vakarblāzma mākoņos vērpjas,

Violetā dūmakā mākoņu krēpes.

Līdz ar Tevi ierauts es līdz

Šais košajās vakara debesīs.

Noplīv plaksti un aizklaudz soļi

Mums abiem ejot krēslas spozmē.

Krēslas vīzijas

Un nedaudz līst -

Pelēki dzeltenos mākoņos

Tikko viegli ritošām lāsēm

Kāds sajauc vakara krāsas.

Zaļajās koku galotnēs

Brāzmains vējš spēlējas

Un purina visapkārt

Dienā uzkarsušās dzirksteles.

Putnu skanīgās gaviles

Gaisušas mākoņu vālos.

Ceļos tuvos un tālos

Stājuši ļaužu soļi.

Ātri noklaudz pēdu dipoņa

Un aizskan balsu mudžekļi.

Tālē auto aiztraucošie starmeši

Izgaist ezera straujajos viļnos.

Tumšie mākoņi plūst un plūst,

Tie kustēt nepiekūst.

Kā tumša dūnu sega

Tie pārņem mūs.

Kā trausls puteklis

Te lejpusē tu kļūsti

Un satraukti jūti

Kā saplūsti ar tumsu.

Vienā ritmā, vienā krāsā

Vienā nopūtā un stāstā.

Mākoņu aizsegā krēslā

Caur kokiem vīzijas raisās.

Gaismēnas

Mierīgs skrējiens starp gaismu un ēnu -

Zaļajos tuneļos žilbinošo gaismēnu.

Spēles ar ceriņu ziedu toņiem

Te lejā, te augšā virsotņu troņos.

Zilajā debesī no ozola uz ievām

It kā pa plašām, neredzamām ielām

Staigā vējš un dziesmu dzied –

Te šur, te tur, viņš projām neaiziet.

Tur pat arī Tu zem ņirbošām liepām,

Ritmiskā sirdspukstu veidotā priekā.

Ik vakara skrējienā izjusti lēnā

Te tuvā, te tālā gaismēnā.

Šī vakara radītā sajūtu brīve,

Kā straujš impulss pārņem dzīvi.

Spēles ar risku, kas godā celts

No tumsas gaismā, slavēts vai pelts.