DEBESIS MAINĀS

Tu ieklausies dažādās vakara skaņās,

Līdzi ir vēju gavilēs gaisti.

Un saule rietot debesis kvēlo,

Nenožēlo neko, viss apkārt ir skaisti.

Vakarblāzmas tēlu sejas

Noslēpumainās mākoņu dejās.

Debesis mainās, tie cēlos reidos

Pār galvai atplūst, projām steidzas.

Sajaucas Tavos kuplajos matos

Visu košāko krāsu zilgmē

Un Tavu kvēlojošo acu dzelmē

Slēpjas kā vārdos neizpaustās vēlmes.

Un debesis ik vakaru pamanāmi mainās

Netveramās, bet iemīļotās vakara ainās.

Šīs mūžīgās Dieva pasaules dainas -

Pilnas noslēpumu un neizdibināmas laimes!

Jau spoguļojas zvaigžņu spožās acis,

Iegrimsti plašajā zvaigznāju placī.

Ik mirkli tās Tavos matos krīt,

Tā bija vakar, ir šodien, būs rīt.

No rīta ar rasu zirnekļa tīklos,

Saulstaros auseklis modumā plašā.

Koku galotnēs pusdienas zīdā,

Līdz iemirdzas rietumos debesu grīda -

Žilbinoša pērļu kaklarota – naktstauriņu svīta.

Vakarā ar krēslas pieskārienu,

Viscēlākās domas kā mākoņi steidzas.

Un nekas jau vēl tā īsti nebeidzas,

Vakarblāzmas dēli skauj rītausmas meitas.

LIDOJUMS

Un paslēpies zaļajās papardēs,

Tev sekoju līdzi un lidojām mēs

Tālajās jūtu vertikālēs,

Neviena cita – tik tu un es.

Zem kājām koku galotnes

Un putnu spārni zibēja garām.

Matu cirtās tev mākoņi sēdās,

Un pa rietošam saules staram.

Tā jau tas notiek, kad ļaujas sparam,

Tad atļauts tiek daudz, mēs visu varam.

Ievelkam spirgto vakara gaisu,

Aizlido jakas un kurpes pa gaisu...

UZTICĒŠANĀS

Uzticies bērzam, kas ielas malā –

Mazās sēkliņas šūpojas vējā.

Uzticies mākonim saules ēnā –

Mazās dvēseles šūpojas gaisā.

Uzticies bezdelīgai debesu jumā,

Bēdīgās nopūtas projām dzen.

Bērzu galotnēs šūpojas cerība –

Dienu no dienas saskumst tai sirds.

Uzticies visam, ko pasaule mīļo,

Kas saulei dārgs, tas zvīļo un mirdz.

Atklāsmes brīžos pērkons dārd skaļā

Pasaules malā, kur bezdibens likts.

Uzticies sev un tiem, kas sauc skaļāk –

Visi par vienu, - to lolo, kas pirkts.