Pa Vecrīgas bruģi plūst senatnīga elpa,
Iekalta gadsimtu važās namu telpā staltā.
Kur skatlogos gaist neviltoti prieki,
Laternu gaismās zib ēnas, steidz rīdzinieki.
Baznīcu torņos skan vakardziesma kvēlā,
Ieraujot sev līdz pilsētas daudzsēriju seriālā.
Paula meodija plūst Rātslaukumā liega,
Atbalsojas tuvējos namos un ielās.
Šīs aicinošās fasādes un sienas
Viegli ieaijājošā nesatricināmā mierā
Pretī raugās un neizbēgami vērtē,
Vai savu lomu tu izcili spēlē.
Šai mūsdienu asajai mēlei,
Ļaujot vaļu izplūst disputā skaļā,
Kad namu logi un durvis plaši vērtas vaļā –
Katram iesaistītajam sava gribēšana un daļa.
Un ir vienalga – politiķis, mūziķis vai mākslinieks
Godā celts ziņu sižetos, avīžu virsrakstos vai pelts.
Šis dzīves seriāls nav bijis velts –
Viss pagājušais iemužināts, no jauna gaismās celts.
Seno vērtību un noslēpumu telts
Nemanāmiem dzīves stūrakmeņiem velta.
Kārtu pa kārtai, mirkli pa mirklim celta.
Daugavas ūdeņos iemūžināta
Kā mūžība, kā mainība, kā brīvība.
Kā brīvība no važām un aizspriedumiem
Mildas zvaigžņu spilgtajos zeltījumos,
Drosmīgos ļaudīs, kas neatlaidību vērtē,
Bulvāru liepās un parku koku daudzveidīgajā buķetē,
Namu valdzinošajās pērlēs tuvu un
tālu te -
Neizsīkstoši it visur no pagātnes top nākotne.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru