Divas dvēseles

Klusi uzziedēt lietus pielijušā dārzā –

Nemanāmi ietrīsējās lāses manā bārdā,

Es uzdrīkstējos nosaukt tevi vārdā –

Un pār pasauli aizmetās

Kā nezāles plēstas sajūtas.

Jautājumi un atbildes.

Prieks un vilšanās.

Glaimi un patiesība.

Kas pareizi, kas nepareizi?

Austošā rīta saule pār kokiem

Sarmā mārpuķu kvēlais skats.

Iemīto pēdu trīsošos lokos

Neziņā maldos pagalmā pats.

Es zināju, ka uzplauks sniega roze,

Es zināju, ka vējš caur spraugām kauks.

Un pat, ja dīvaini putni lidos,

Tāda ir dzīve, kas uz priekšu sauc.

Es zināju, ka sirdī nebūs miera,

Es zināju, kā senāk vairs nebūs nekad.

Kas ir bijis, tas pagātnē paliek,

Un plaukst no jauna kāds nemanāms asns.

Tavā varā ir izšūpot šūpuli,

Tavā varā ir strūklaku laist.

Tavās rokās ir nākotnes vīzijas,

Kad akmens drūp smiltīs un dzintars top jauns.

Kāpēc gan aust pelēks rīts

Un drūmi vārdi miglā klīst?

Tik neapvaldīts dzinulis dzīts,

Nākotnes hronikās ierakstīts.

Tik atbildes mums jārod pašiem

Savos darbos veiktiem brašiem.

Patiesības zirgi rikšos –

Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.