svētdiena, 2016. gada 13. marts

STARP ZIEMU UN PAVASARI

Pie pilsētas vecā mūra

Sarkano ķieģeļu kontūras

Trauslām kustībām glāsta,

Viegli ieaijā sapņainā stāstā.


Jumtu baltajos  dakstos

Un namu sienu rakstos

Senus tēlus pēta

Saulstaru apspīdēta.


Tā Sarmas meita koša

Kustībām valdzinošām.

Atkušņa dēlus skauj,

Pa bruģi sev līdzi rauj.


Vadā pa ieliņām,

Pagalmos dejo,

Pa durvju spraugām

Un trepēm klejo.



Vitrāžās un torņos

Sniegbaltos toņos

Jaunas krāsas raisa

Tepat no zila gaisa.


No pagraba līdz jumtam

Zeltainā sudrabā tērpj,

Tik vērpj un vērpj

Neredzamām stellēm.


 Kā spārnotiem švīkstiem

Lidinās gaisā

Pārslās un lietuslāsēs skaistās.

Sajaucas virāžās, lejup traucās.


Plūstošās tercītēs

Neibēgami gaist –

Pavasara bīstas

Tās sniegbaltais vaigs.



sestdiena, 2016. gada 12. marts

PILSĒTAS SERIĀLS

Pa Vecrīgas bruģi plūst senatnīga elpa,
Iekalta gadsimtu važās namu telpā staltā.
Kur skatlogos gaist neviltoti prieki,
Laternu gaismās zib ēnas, steidz rīdzinieki.

Baznīcu torņos skan vakardziesma kvēlā,
Ieraujot sev līdz pilsētas daudzsēriju seriālā.
Paula meodija plūst Rātslaukumā liega,
Atbalsojas tuvējos namos un ielās.

Šīs aicinošās fasādes un sienas
Viegli ieaijājošā nesatricināmā mierā
Pretī raugās un neizbēgami vērtē,
Vai savu lomu tu izcili spēlē.

Šai mūsdienu asajai mēlei,
Ļaujot vaļu izplūst disputā skaļā,
Kad namu logi un durvis plaši vērtas vaļā –
Katram iesaistītajam sava gribēšana un daļa.

Un ir vienalga – politiķis, mūziķis vai mākslinieks
Godā celts ziņu sižetos, avīžu virsrakstos vai pelts.
Šis dzīves seriāls nav bijis velts –
Viss pagājušais iemužināts, no jauna gaismās celts.

Seno vērtību un noslēpumu telts
Nemanāmiem dzīves stūrakmeņiem velta.
Kārtu pa kārtai, mirkli pa mirklim celta.
Daugavas ūdeņos iemūžināta
Kā mūžība, kā mainība, kā brīvība.

Kā brīvība no važām un aizspriedumiem
Mildas zvaigžņu spilgtajos zeltījumos,
Drosmīgos ļaudīs, kas neatlaidību vērtē,
Bulvāru liepās un  parku koku daudzveidīgajā buķetē,
Namu valdzinošajās pērlēs   tuvu un tālu te -
Neizsīkstoši it visur no pagātnes top nākotne.

STARP DZELTENO UN SARKANO

Dzeltenā ar sarkano visskaistākās krāsas
Dieva pasaulē vakarblāzmā darinātas.
Tēlaini žesti  roku kustībās ceļ sparnos
Un aiznes kā lidmašīnas augstu mākoņos.

Kur saplūst debesis ar mākoņēnām
Starp lidmašīnu dūmu atstātajām pēdām.
Un brāzmainā vējā plūst viļņi pret krastu,
Ūdens kā spogulis raisa skatu neparastu.

Tepat arī Tu un Es
Gaismas un tumsas paslēpēs.
Ik mirklis uz priekšu gar krastu nes
Strauji pukstošās dvēseles. 









otrdiena, 2016. gada 8. marts

Atspulgs spogulī (romantisks un patiess 8.marta sveiciens)



Tu šodien esi laimīga,

Sparīgi veries spogulī glaunā.

Pasaulē liekas viss kā no jauna –

Pretī pavasarim flora un fauna.


Atverot durvis pavasara dvaša

Iesitas sejā ziemīgi asa.

Pirmie asni pēc maiguma prasās,

Sniegpulksteņi jau vaļā raisās.


Tā nu mēs ejam viens otram garām

Kanāla malā ļaužu barā.

Uzspīd saule, spēlējas viļņos,

Čalošā ūdenī atspulgu raisa.


Pasniegto ziedu burvība,

Apņem Tevi - sirds pulsē un mulst.

Tā tas ir bijis, tas ir un būs –

Jūtas visus satuvinās mūs.


Un tad kaut nedaudz atmodas gaisā

Patiesas jūtas starp skatieniem kaisa.

Strazdu dziesmu svilpjošā ritmā

Tu ūdens spogulī laimīgi smaidi.

ceturtdiena, 2016. gada 3. marts

Divas dvēseles


Klusi uzziedēt lietus pielijušā dārzā –

Nemanāmi ietrīsējās lāses manā bārdā,

Es uzdrīkstējos nosaukt tevi vārdā –

Un pār pasauli aizmetās

Kā nezāles plēstas sajūtas.


Jautājumi un atbildes.

Prieks un vilšanās.

Glaimi un patiesība.

Kas pareizi, kas nepareizi?


Austošā rīta saule pār kokiem

Sarmā mārpuķu kvēlais skats.

Iemīto pēdu trīsošos lokos

Neziņā maldos pagalmā pats.


Es zināju, ka uzplauks sniega roze,

Es zināju, ka vējš caur spraugām kauks.

Un pat, ja dīvaini putni lidos,

Tāda ir dzīve, kas uz priekšu sauc.


Es zināju, ka sirdī nebūs miera,

Es zināju, kā senāk vairs nebūs nekad.

Kas ir bijis, tas pagātnē paliek,

Un plaukst no jauna kāds nemanāms asns.


Tavā varā ir izšūpot šūpuli,

Tavā varā ir strūklaku laist.

Tavās rokās ir nākotnes vīzijas,

Kad akmens drūp smiltīs un dzintars top jauns.


Kāpēc gan aust pelēks rīts

Un drūmi vārdi miglā klīst?

Tik neapvaldīts dzinulis dzīts,

Nākotnes hronikās ierakstīts.


Tik atbildes mums jārod pašiem

Savos darbos veiktiem brašiem.

Patiesības zirgi rikšos –

Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.